kas ir coil?

(Reply to this) (Thread)

Ō! Vēl viens "drosmīgs" anonīmais pielūdzējs. Jūtos glaimots.

Īsā atbilde. Novelc, noklausies, ja nepieciešams izlasi kaut ko i-netā (kaut vai Vikipēdijā) un tad pats izdari secinājumus kas ir COIL!

Garā atbilde:
COIL ir* vieni no nozīmīgākajiem mūziķiem pasaules mūzikas vēsturē (zināmajā**), gan kā COIL dalībnieki gan kā citu projektu dalībnieki, gan kā dalībnieki industriālās kultūras izveidē un astoņdesmitajos gados vieni no tās karognesējiem pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Kopš 1990.gada COIL sev tipiskajā manierē nekad neatkārtoties ieslīdēja jau sev pazīstamos ūdeņos (turpinot spēlēt "savu" mūziku, tomēr arvien vairāk eksperimentēt) tikai ar daudz plašāku stila variāciju un tad jau ne tikai tuvi šī zināmā mērā noslēgtā loka pazinēji bet arī pasaules mūzikas eksperti nodēvēja viņu veikumu, kā avangardu un eksperimentālu elektronisko mūziku, kas gan ir vienkārši mēģinājums (ne sliktākais, bet tomēr pārāk šaurs) viņus kaut kā klasificēt, lai varētu atbildēt uz tādiem jautājumiem, kādu uzdevāt tagad jūs. Patiesībā COIL spēlē/spēlēja COIL mūziku - kas balstās septiņdesmito gadu vidū radītajā industriālajā mūzikā un kultūrā, savukārt kuras aizsākumi meklējami pagājuišā gadsimta trīsdesmito gadu eksperimentālajā mūzikā (piem. musicque concrete) un mākslā, kā arī ar Tristana Tsaras eksperimentiem, kurus pēc aptuveni 30 gadiem kādā Parīzes viesnīcā no jauna atklāja bītņiku kultūras*** krusttēvs Viljams S. Berroluzs un Braions Gaisins, un, nodēvējuši to par "cut-up" tehnoiloģiju, piedaloties, angļu eksperimentālā kino režisoram Entonijam Balčam, kā arī agrīnajam datoru ģēnijam Ianam Sommervilam (nekādas radniecības ar mūziķi Džimiju Somervilu), un reizēm arī no ASV, iedzert kādu "bromptonas kokteili" iebraukušajam "bītņikam Nr.4" Gregorijam Korso****... tapa vairāki eksperimenti mūzikas, kino un uz lentēm ierakstītas (un arī vienas oficiāli sešdesmitajos izdotas Berrouza plates) dzejas eksperimemntiem, lietojot šo "griešanas" tehnoloģiju, ko septiņdesmitajos, lielā mērā pateicoties Berrouza dzīvošanai tobrīd Lielbritānijā (vismaz periodiski) un personīgai draudzībai ar viņu arī radās mūsdienu industriālā / eksperimentālā / avangardā / elektroniskā mūzika (protams jāatzīmē arī Kraftwerk, Tangerine Dream un kraut-roka un psihedēliskās mūzikas ietekme arī). Lai nu kā, no visām četrām galvenajām (mūzikas, un ne tikai, vai ne obligāti mūzikas) kultūrām (psihedēlisko es neieskaitu, jo saknes meklējamas agrāk) sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā uzplaukušajām kultūrām, savas savdabības un mūžam eksperimentālā un meinstrīmu agresīvi izaicinošā gara / rakstura dēļ, industriālā kultūra, paldies Dievam, neielidoja slavas saulītē (tad - septiņdesmitajos), tādēļ nenomira vai nepārdevās mūzikas biznesam, un caur it kā pagrīdes eksperimentiem turpināja iedvesmot daudzus vairāk vai mazāk eksperimentējošus mūziķus un tādēļ daudzi:

(Reply to this) (Parent)

no Keitas Bušas, līdz Depeche Mode, no Erasure līdz Nine Inch Nails, no Pet Shop Boys līdz Ministry, no Marka Almonda līdz Merilinam Mensonam, no Aphex Twins līdz Prodigy lielā mērā savus panākumus sasnieguši pateicoties industriālās kultūras, kā arī tieši Throbbing Gristle, Psychick TV un Coil, drosmīgajiem eksperimentiem ar mūziku. Deviņdesmitajos gados var teikt ka šī mūzika iznāca no pagrīdes, bet pārsvarā tikai kā Nine Inch Nails un Ministry piedāvātais industriālais roks, vai citiem elektroniskās mūzikas pārstāvjiem, kas gad mazāk eksperimentēja bet vairāk pievērsās vienam nogludinātam stilam, kam sekoja - sākot ar acid house un techno un beidzot ar ambient un folk (vai, manis pēc, - neofolk), kamēr paši "krusttēvi" palika relatīvi "andergraundā", turpinot eksperimentēt un turpina joprojām. Bez šiem cilvēkiem un grupām / mūziķu kolektīviem (kas gandrīz visi savos sākumos bija vairāk "performance art" kolektīvi un tikai vēlāk mūzika izvirzījās priekšplānā) mūsdienu mūzika būtu krietni pliekanāka un "plakanāka". Par to arī ir izdota pretrunīgi vērtēta, bet manuprāt neslikta grāmata "England's Hidden Reverse" - nosaukums atspoguļo ne tikai šīs mūzikas / kultūras muzikālās saknes bet arī kulturālās un ideoloģiskās saknes - okultisma, ezotērikas, dadaistu, bītņiku, atklātas, demonstratīvas geju kultūras un citu eksperimentālo un ideoloģisko kustību ietekmes - sākot no Džona Dī*****, līdz A. Krōlijam, līdz Marselam Dišānam, līdz Oldesam Hakslijam, līdz V.Berouzam un B.Gaisinam, līdz Timotijam Līrijam, līdz Kenetam Angeram, u.c. apgaismotiem cilvēkiem, nevis kā daudziem metālistiem, kuriem oklultisms, astroloģija un ezotērika (es domāju nopietna, nevis tāda "zīlēšana", kādu pa TV reklamē, ko var ar SMS saņemt) asociējas ar sātanismu (lai gan kristīgā baznīca to vienmēr bāž vienā maisā) un, lai gan tā nav, metālisti arī to sabāž vienā maisā un cītīgi ķērc "Satan, Satan", lai gan lielākajai daļai, neko no šīm mācībām nejēdz (par visiem negribu tā teikt, jo var būt ir kādi arī, kas šo lietu studējuši nopietni).
Grāmatā pārsvarā tiek runāts par Coil, Nurse With Wound, Current 93 un Death In June, bet pieminēti arī citi šīs kultūras flagmaņi, bet ir arī citi, kam iespējams nav veltīts pietiekami daudz uzmanības, bet jautājums bija par Coil....
Diemžēl šī cietos vākos iesietā grāmata (tā bija ļoti nopietns pētījums, nevis kaut kāds "fan-book" iesieta "peiperbekā") tika ātri izpārdota un šobrīd to (un tās pavadošo disku) var atrast tikai interneta izsoļu vietnēs vai arī lietotas šad tad uzpeld Amazone.com, bet cena parasti ir starp 100-150 USD (reiz redzēju kopiju šķiet par 89.99, bet negribu samelot, varbūt tā bija A Krōlija "Tota Taro" oriģinālā metiena kāršu kavas cena). Ja jums izdodas šo grāmatu atrast i-netā vai kaut kur citur (diez vai atradīsiet kādā mūsu bibliotēkā vai grāmatnīcā), tad, to izlasot, ja lasāt angliski, jums daudz kas kļūtu skaidrāks, bet tagad jāsamierinās ar maniem diviem atbilžu variantiem.

(Reply to this) (Parent)

* COIL beidza aktīvi pastāvēt piektdien, 13.novembrī, 2004.gadā (lai gan oficiāls paziņojums sekoja nedaudz vēlāk).

** "zināmajā" rakstu tādēļ, ka seno civilizāciju mūzikas ieraksti nekad nav eksistējuši, kā arī diez vai ir eksistējuši to pieraksti/partitūras, tādēļ es neņemos spriest salīdzinājumā ar mūzikas vēstures nezināmajām lappusēm.

*** Tā sauktā "bītņiku kultūra", kas ASV sešdesmitajos gados lielā mērā pārauga hippiju kustībā, bet Eiropā (galvenokārt pateicoties bītņiku krusttēvam Viljamam Berrouzam un māksliniekam, rakstniekam un eksperimentālā kino un mūzikas guru Braionam Gaisinam) pārauga (pamatā Lielbritānijā) hārd-roka/heavy metal, bet īpaši tieši panku un industriālo kultūru (arī psihedēlisko, bet tās saknes, mvismaz muzikāli meklējamas nedaudz agrāk).

**** "Bītņiks Nr.4" Gregorisw Korso - bītņiks, amerikāņu rakstnieks un dzejnieks. Vienkārši ASV nostabilizējusies "oficiālā bītņiku vēsture", kur pirmie trīs šīs eksperimentāli literārās (un eksperimentāli narkotiskās:))) kustības vadītāji bija "krusttēvs" Berrouzs (gadus desmit vecāks par pārējiem), dzejnieks un sabiedriskais aktīvists Alens Ginzbergs, kā arī vēl sešdesmitajos no dzeršanas mirušais ASV 20.gs.literatūras leģenda - rakstnieks Džeks Keruaks. Vienm;ēr par bītņikiem runājot tiek uzsvērti šie trīs, kā sākotnējā trīsvienība, lai gan godīgi sakot, jau tad viņiem bija apkārt jaunāki cilvēki, kas pēc tam, kad Berrouzs apceļos dažādu narkotiku meklējumos Latīņameriku un beigās dosies uz Tanžeru, Marokā, un tad uz Parīzi un tad Londonu, iznāks kustības priekšplānā - nesaukušu visus tagad vārdos, jo vispār jau šis koments nav par bītņikiem. Bet tagad par Korso. Viņam palaimējās / nepalaimējās nokļūt pa vidu starp sākotnējiem trim un tiem kas viņiem sekoja un daudzi literatūras vēsturnieki viņu ierindoja "sākotnējās trijotnes" sekotāju vidū (iespējams jo viņš bija vēl jaunāks), par ko viņš bija ļoti ilgi pamatīgi aizvainots, jo patiesībā viņš, kā jauns huligāns, nupat no cietuma atbrīvots devās pie, ja nekļūdos Ginzberga un teica: "Tu man palīdzēsi kļūt par dzejnieku (literātu)" (lietu, ko viņš jau bija izlēmis cietumā, pavadīdams tur lielāko daļu laika bibliotēkā), un viņš tika uzņemts raibajā literātu, narkomānu, huligānu, mākslinieku un eksperimentālistu sabiedrībā, un patiesībā piecdesmitajos gados bija kā ceturtais pamat-ritenis šajā raibajā sabiedrībā, un arī vēlāk viņš vairāk tusējās ar "sākotnējo trijotni" vai kādu no viņiem, ne kā bija redzams citu sekotāju vidū. Šī savā ziņā netaisnība pēdējos 20 gados ir vairāk vai mazāk novērsta (vismaz bītņmiku "hronisti/vēsturnieki" to centušies īstenot), lai gan skatoties vēl 90.gados tapušu interviju, bija jaušams Korso rūgtums par šo "netaisnību". Lai gan patiesībā bija ceturtais sākotnēji pie trijotnes bija vēlākais žurnālists un literārais kritiķis Lūšens Karrs, bet viņu tomēr par ceturto uzskatīt būtu nepareizi (manas domas), jo pēc kādas slepkavības (viņš aizstāvoties nodūra vienu homoseksuālu Berouza paziņu, kurš centās viņu... nu jūs paši saprotat), kuras pēdu slēpšanā piedalījās visa trijotne, bet beigās atbildēja tikai Karrs. Viņš pēc tam nogāja no skatuves un vēlāk kļuva par žurnālistu, lai gan uzturēja labas attiecības ar "sākotnējo trijotni". Tomēr par ceturto oriģinālo bītņiku drīzāk var uzskatīt Korso nevis Karru, lai gan hronoloģiski sanāk pretējais, tomēr Karra ieguldījums šīs kultūras attīstībā ir krietni mazāks... ja nu vienīgi tas, ka viņš četrdesmitajos gados ar viņiem "tusējās", līdz tai nelaimīgajai slepkavībai.

***** Džons Dī - Anglijas karalienes Elizabetes I personīgais padomdevējs, uzticības persona, matemātiķis, astronoms, astrologs, ezotēriķis un rakstnieks. Tiek uzskatīts par sava laikmeta izglītotāko cilvēku (vismaz vienu no). Viņam arī piederēja uz to laiku lielākā privātā bibliotēka Eiropā. Atstājis milzīgu iespaidu uz visiem saviem "sekotājiem" (ātrumā nevaru iedomāties īsto vārdu).

(Reply to this) (Parent)