| |
[May. 24th, 2013|10:28 pm] |
Šis vakars ir kaut kādā veidā īpašs. Pirms trijām stundām atkal sajutu pilnīgu izmisumu, kas robežojās ar iespējamību izplūst asarās un tā pavadīt visu nakti. Vispār, jau pirms dažām dienām jau no māsas izskanēja tā vispārīgi, bet tomēr ļoti manā virzienā vērsts, ka mēs, 90. gads esam tādi nekādi - īsti neko nedarām, tikai šo to, neko nopietnu, visu laiku mētājamies.. Un šovakar, kad manējie brauca uz laukiem no mammas izskanēja jautajums, vai negribu braukt līdzi, bet es nevaru, jo rīt un parīt ir klauns. "Ak, nu pati jau iesaistījies tajā" . Jā, pati iesaistījos, un kaut gan šobrīd tas prasa ļoti daudz laika un man tas vēl nenes nekādu izaugsmi un naudu, tomēr es apzinos, ka nākotnē es sevi cienīšu vairāk par to, ka būšu izturējusi šo periodu. Un es zinu, ka uz mani liek lielas cerības citi. Ne mani tuvākie gan... diemžēl.
Bet ne par to stāsts. Lai nepavadītu vakaru nožēlojami čīkstot par dzīvi, es aizgāju uz kino. sākumā gribēju kādu kompaniju, bet tad ssapratu, ka gribu iet viena. viena. uz the great gatsby. Un filmas vidū man atnāca īsziņa no tēta kolēģa jeb vecāku drauga, vai svētdien nevēlos iedzert vīnu un parunāties.
mazliet jau dīvaini no sākuma. Bet, viņš ir nu jau trīs reizes bijis uz izrādēm. Un viņam patīk. Un es sapratu, ka tas ir pavēris man jaunus apvāršņus. Ko tētis teiks, ka viņa labākais draugs novērtē to, ko es daru un kas esmu, vairāk nekā viņš pats?
Bļāviens! Es tik ļoti šobrīd sāku apzināties to, ka daru to visu tikai tādēļ, lai kādā brīdī mani ievērotu manis pašas vecāki. Es pat pieķeru sevi pie domas, ka iešu tālāk studēt ārstus vai pabeigšu vecmātes stradiņos, lai tikai pierādītu, ka to varu, ka es visu nedaru tāpat vien. Ieguldu tik daudz laika un sevis teātrī, lai kaut kad sasniegtu tādu līmeni, ka manējiem tās nesķitīs tikai muļķības. Nu re, pirmais solis sasniegts - nākamajā reizē kādos svētkos es runāšos ar viņu draugiem kā līdzīgs pret līdzīgu, nevis tikai aprobežošos ar kā iet studijās un kā jums darbā. Vai ar klauniem - kad sabiedrība sāks novērtēt mūsu darbu, varbūt beidzot dzirdēšu kaut ko atzinīgu no viņiem.
Un es sapratu, ka šī problēma arī traucē kaut kāda ziņā attiecībās. Ja jau tagad mani draugi nekad nav bijuši tik forši kā māsas, kāds tad vīrietis man ir jādabon, lai nebūtu kauns atrādīt viņiem?
bet viss, kas tevi nenogalina, dara tevi stiprāku, vai ne? Un es jūtu, kā manī aug pretīgas maitas instinkti. Es ļoti novērtēju, piemēram to, ko man ir devis R. Bet es zinu, ka, ja tas būs izdevīgāk un ar lielāku perspektīvu, es aizskriešu citur. Tas pats attiecas uz cilvekiem, ar katru negatīvo repliku, ko dzirdu par kādu draugu, tas man liek attalināties. pretīgi. es cīnos ar sevi. un, man šķiet, man ir vajadzīga speciālista palīdzība. steidzami. mazvērtības kompleksi sāk darīt savu. stulbi piedzimt resnai, apzinoties vēl, kādi tam ir bijuši ar māti saistītie grūtniecības faktori. |
|
|
