Viena diena manā dzīvē

Kādā siltā otro Ziemassvētku rītā mēs ar Simamuru nolēmām doties palūkot, kā Fjokla dzīvo Latgales mežu namiņā.


Nodzērušies brokastu kafijas un nopīpājuši rīta cigaretes, devāmies uz vilcienu


un kāpām tajā iekšā.


Rīga un tās pulksteņi palika tālu aiz muguras,


kamēr mēs priecājāmies par skatu uz tiltu pār Šprē, nē, Ogres upi


un nospriedām, ka laiks sākt pikniku,


ko arī darījām


un darījām


un darījām,


līdz bijām priecīga reibuma pilni


un tumšie meži aiz loga mums neko nespēja padarīt,


tāpat kā tumšie meži aiz otra loga.


Pastkartes no Polijas


mijās ar laukiem


vai citām apdzīvotām vietām,


līdz izkāpām Rēzeknē,


kas par sevi ir cienījamās domās.


Aplūkojām diskobārus,


bronzā kaltus monumentus,


modernas tūrbāzes,


sakrālas celtnes


un inženierfakultātes balkona rotājumus,


līdz atradām pīles.


"Hičkoks!" kliedza Simamura un pareizi darīja.


Es pa to laiku atradu Tatjanu un Vadimu, kas bija vijuši likteņus kopā, uzticoties skaitlim 12.


Mēs devāmies meklēt Zeimuļmāju pie pilskalna, un to ātri atradām vīdam tālumā,


tādēļ steidzāmies turpu.


Tur bij tik jauki,


ka apsēdāmies atvilkt elpu,


ko arī darījām.


Nu pilni uzmanības aplūkojām būvi, kas izrādījās gaužām glīta un mijkrēslī krāsojās dažādos toņos.


Mēs no prieka pa nepareizo pusi uzrāpāmies pilskalnā,


kas krēslā mazliet atgādināja Mēness virsmu.


Pilni prieka un piedzīvojuma mēs tur nostājāmies,


un tad kāpām lejā uz Rēzekni, kur atradām mazāk caurvēja un dažādas savdabas ielas.


Atradām arī autoostu, bet bija vēl agrs,


tādēļ gājām sildīties uz kafejnīcu,


kur lasījām ēdienkarti dzejā


un ēdām baraviku zupu no Latgales mežiem,


tad sasiluši cēlāmies iet,


kur aukstums, sniegs un Ceļš.


Kāpām Ezernieku autobusā, braucām, gulējām un cerējām, ka Fjokla mūs apturēs un izcels, ja nu pieturu noguļam,


bet nenogulējām, izkāpām, bučojām Fjoklu, ļāvāmies, lai viņas lākturis mūs ved mājup un siltup,


nonācām, kur silts un gaišs un mājasmāte no prieka uzreiz jāapdāvina,


un tad tā līksmi lej skābeņu zupu,


un mēs dzīrojam kā tikai laukos to prot,


kad visa ir gana,


un līksmība un smiekli slēpjas visur, kur pagriezies,


un tā var vakarēt mūžīgi,


ja pietiek, ko malkot


vai izgaismot.


Dažreiz pasaulē smieklīgākie teksti atrodas visnegaidītākajās vietās.


Bet tad izsusē trauki un jātaisās ceļā pie Juzika prasīt, vai nav kāda uzlējuma pudele aizķērusies,


bet ja cigaretes sabirst tējā, tās uz pavarda var gluži labi izžāvēt.


Ekspedīcijā "Juziks" tiek uzmodināta Juzika kundze, kas atdāvā Rīgas viesiem pudeli sava kāzu šampanieša,


ko tad arī raujam vaļā, vispirms ar spēku, tad viltību,


kamēr Fjokla kliedz, lai nešauj uz viņu,


bet viss top atvērts un saliets un dzirkstošs,


tāpēc jādejo vēl,


līdz jāliek malā rotas un dzērieni


un jātaisās mierā,


siltumā un kopībā.


(No rīta topu modināta ar kotletēm gultā. Dzirdu, kā saimniece, saņemot virtuvē bļodu atpakaļ, raižpilni prasa - "Nu? Ieņēma?" Un tā vēl divas dienas smieklos un siltumā, bet tas jau vairs šai komūnā nesatilpst.)