Visa darbība notiek vakara pusē, pārpildītā tramvajā...
Kā tas bieži notiek, konduktore piesējās mazai meitenei, kurai rokās
bija vijoles futrālis... Viņa nekādīgi nespēja samierināties, ka tas aizņem
dārgos kvadrātcentimetrus viņas vagonā un lika maksāt kā par papildus
bagāžu! Rezultāts: bērns novests līdz asarām, mēģinot iestāstīt, ka viņa ar
lielāko prieku maksātu, taču naudiņas viņai nav, jo tā iztērēta
pusdienām...
Visu šo ainu novēro kāds jauns (jāpiebilst-krēslā sēdošs) vīrietis, līdz
arī viņa nervi neiztur un viņš ņemas aizstāvēt meitenīti... Viņš uzbrūkošā
tonī skaidro konduktorei, ka vijoles futrāli, ko meitene tur rokās, jau
nekādīgi nevar uzskatīt par papildus bagāžu un ka pretējā gadījumā viņam
būtu jāmaksā par olu paciņu, ko viņš tur savā klēpī. Uz šiem argumentiem
konduktorei nav ko atbildēt un viņa ātri vien nozūd tramvaja priekšgalā.
Tramvajs turpina ceļu, piestāj pieturā, kurā vīrietis - aizstāvis arī
izkāpj...taču stāsts šeit nebeidzas...tajā pašā pieturā iekāpj cits jauns
vīrietis un apsēžas vīrieša-aizstāvja vietā...tad arī seko kulminācija!
Acīmredzot, konduktore bija gaužam aizvainota par iepriekšējā vīrieša
izteikumiem, tāpēc, neko nenojausdama par fikso vīru maiņu, kareivīgā solī
devās zināmā virzienā un izšāva vienkārši ģeniālu teikumu:" Ja es gribēšu,
tad Jūs maksāsiet arī par savām olām!"
Jāsaka, ka uz brīdi iestājās klusuma brīdis...līdz beidzot no pavisam
neinformētā jaunā vīrieša mutes izšāvās vēl ģeniālāka atbilde: "Kad manas
OLAS būs bagāžas lielumā, tad arī es par tām maksāšu!"...klusuma brīdis
izšķīda.. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
