Zālīti esam mēģinājuši gandrīz visi, ne? Un nemaz nerunājot par alkoholu vai citām „vieglajām” draņķībām. Requiem For A Dream – daudzu slavēta filma, kas atrodama pat iekš IMDb Top 250, pašreiz iekš 67. vietas. Domāju, ka tas triviāla un idiotiski tizla iemesla dēļ – filma pretendē uz visnotaļ tiešu un ārkārtīgi ticamu topošā narkomāna dzīves atveidojumu un tieši ar šo elementu „izbrauc” uz augsto vērtējumu pusi. Jā… Ciest nevaru īstenībā to, ja kāds cenšas būt skolotājs vai cits kroplis, kas ielīdis starp rindām un cenšas mācīt (vēl vairāk neciešu tirliņus, kuri filmas un grāmatas uztver par mācību līdzekli savas morāles un uzskatu veidošanai – cilvēki bez sava „Es”, masu produkts, konveijera brāķi un lielgabalu gaļas, bļe) un arī šajā filmā ir sajūtama tendence kaut kur starp 25 kadriem sekundē – nedari to un šo, tas noved pie tā un tā. Par šo, patiesībā, ir visa filma – par idiotiem, kuri neredz tiešo, nepastarpināto saiti starp rīcību un sekām. Tieši tamdēļ arī man izpalika aizkustinoša līdzjūtība pret filmas tēliem, kuru daudzi iekš šīs visnotaļ smagās drāmas atrod – nejūtu nekādas simpātijas pret retārdiem, kuri nonarkojas labprātīgi - kropļi vien ir un derētu šiem visiem uz Jāņiem nonarkoties un savstarpēji nobraukties – jā, nevis citus nobraukt, bet vienam otru. Uztaisīt Deģenerātmageddonu – piere pret pieri. Bet nu – protu arī distancēties no šī uzmācīgā, aizkadrā mītošā skolotāja, kurš stāsta pašsaprotamas lietas, un izbaudīt kinematogrāfiskos jaukumus, kuri šeit netrūkst – šos nositamos deģenerātus filma prot parādīt visnotaļ izteiksmīgi: uzdzīves aptumšoti prāti bez jebkādas sociālās lietderības vandās pa planētu, degradējot vidi sev apkārt, nodarot pāri tuviniekiem un vienīgo laimību tverot ķīmiskā ceļā.
Un šāda distancēšanās sniedz patiesas baudas – izcili un precīzi atainotas dislokācijas, klaustrofobijas, atsvešinātības un halucināciju izjūtas, respektīvi attiecinot individuālas tendences uz atsevišķiem tēliem. Prieks skatīties, kā šīs kinematogrāfiskās halucinācijas savādi ievilina sevī un izklaidē, un kā narkotisko vielu iznīcinātie prāti uzbur sev šausmu elementus no nekā – tas ir vistīkamākais elements iz šīs filmas, manuprāt – Horror elementi savienojas ar dažādu vielu „ceļojumiem” un dzimst dažnedažādās vietās un visnotaļ loģikas pamestās manierēs – un kāda tur loģika, ja esi apnarkojies tizlenis, kurš vārtās pa grīdu?
Rezultāts – loģikas mazesība + precīzie halucināciju un narkotisko vielu ietekmes atveidojumi ne tikai īslaicīgi, bet arī uz filmas tēlu dzīvēm ilgtermiņā. Un kur tur just līdzi, par ko raudāt? Nezinu gan. Ja vien pats neesi bijis uz spirālveida slidkalniņa, slīdot lejup, vai arī ja nav palaimējies būt par narkomāna radinieku vai draugu, protams. Skumji jau, ka eksistē vesela industrija, kura eksistē uz nepastāvīgu un teju vai eksistēt nespējīgu cilvēku rēķina – So fucking what? Try „Not Giving A Fuck!!”

Es no filmas paņemu prasmīgi nostrādātās halucinācijas un tajās radīto humoru, paņemu filmas nepiespiesto dabu un eksperimentus ar tuvplāniem, kā arī Horror elementus un jūtos laimīgs, joprojām nicinot narkomānus, kuri ne sūda nespēj domāt ar savu galvu. Protams, filma ir gan tematiski, gan kinematogrāfiski spēcīga un teju vai eksperimentāla, kā arī izdevusies. Šādu kino vajadzētu rādīt katram deģenerātam, ja vien šiem jau nav kabatās veselīga deva "Not Giving A Fuck!!" vai arī, ja ir uzsākts deģenerējošais narkotiku ceļš, bet vēl ir palikusi kāda spēja domāt.
Tieši tamdēļ arī 8/10 bļe.