So true.

Žēl gan, ka parasti šis process ir neatgriezenisks.

Vai tad nepieļauj iespēju, ka kāds brīnums atgriež ticību ideāliem un liek saskatīt tos iemeslus, kas lika "pārcinizēties", par falšiem.. ?
..vēl jau arī ir iespēja, ka tas process arī nekad nebeidzas.. un ideālists tomēr nekļūst par ciniķi - tur, šķiet, jābūt gana lielai naivitātes devai asinīs, kuru ne ar kādām zālēm neizdzīt..

Cinisms un asums saskarsmē bieži kalpo kā vairāk vai mazāk efektīva čaula pret apkārtējās vides iedarbību. Atpakaļceļš no pārliecināta ciniķa pozīcijas varbūt arī ir iespējams, taču liekas, ka, ja reiz ideālista sapņu kupols ir sagrauts, tā atjaunošanai vecajā veidolā tiešām vajadzētu kaut ko ekstraordināru.

Cinisms ir vienīgā iespēja izdzīvot, ja liktenis uzmet virsū pārāk daudz smaguma un sāpju.

ar smīnu pret asarām.

yes and no.

ir, kas stāsta, ka smagumu ir paredzēts atvieglināt, un tas esot jādara ar citu cilvēku palīdzību. (tas bij sarkastiski domāts; šeit jau runā ciniķis, noplucināts, bet ne nobeigts ideālists)
vai cinisms nesagrauž cilvēku? ..vai tas nenodara pāri, ja nav īsti spēcīga ideālista, no kura pārtapt?..

ja apakšā nav ideālista, manuprāt, ciniķis vienkārši paliek par bezjūtīgu masku iztukšotam un salauztam cilvēkam.

cinisms ir kā zāles pret milzīgajām skumjām, ko rada vilšanās pasaules netīrībā un ideālu sabrukšana.