Vai tad nepieļauj iespēju, ka kāds brīnums atgriež ticību ideāliem un liek saskatīt tos iemeslus, kas lika "pārcinizēties", par falšiem.. ?
..vēl jau arī ir iespēja, ka tas process arī nekad nebeidzas.. un ideālists tomēr nekļūst par ciniķi - tur, šķiet, jābūt gana lielai naivitātes devai asinīs, kuru ne ar kādām zālēm neizdzīt..

Cinisms un asums saskarsmē bieži kalpo kā vairāk vai mazāk efektīva čaula pret apkārtējās vides iedarbību. Atpakaļceļš no pārliecināta ciniķa pozīcijas varbūt arī ir iespējams, taču liekas, ka, ja reiz ideālista sapņu kupols ir sagrauts, tā atjaunošanai vecajā veidolā tiešām vajadzētu kaut ko ekstraordināru.