Katram gadījumam iekopēju rakstu,
ja nu sagribas izlasīt vēlāk,
kad Diena
rakstu ielikusi arhīvā.

Trojas zirgs Vērmanes dārzā?
Andris Bērziņš, bijušais Ministru prezidents, Eduards Ikvilds, delegācijas loceklis sarunām ar Krieviju

Šajā rakstā analizēsim stāstu par Latvijas un Krievijas robežlīgumu jeb tā nenoslēgšanas gaitu. Vēl vairāk, uzdosim sev jautājumu: vai valdība vispār vēlējās noslēgt robežlīgumu ar Krieviju?

Ieskatam neseno notikumu hronoloģija. 1990.gada 4.maija deklarācijā Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 9.punktā parlaments pilnvaroja valdību risināt strīdus jautājumus ar PSRS. Robežas jautājums īpašu nozīmi ieguva pēc Krievijas Federācijas karaspēka izvešanas no Baltijas valstīm. Lasītājam jāatgādina, ka Lietuvai, Latvijai un Igaunijai sarunās ar Krieviju bija gan kopējas iezīmes, gan atšķirīgas intereses. Valsts suverenitātes atgūšanas laikā Krievijas politiķi tās centās izmantot sev par labu, mēs pat teiktu, realizējot principu — "skaldi un valdi", runājot par robežām, piemēram, ar Lietuvu, kura atšķirībā no Igaunijas un Latvijas ieguva papildu sauszemi. Tāpēc Lietuvā bija vienkāršāka iekšpolitiskā diskusija, gatavojot parakstīšanai un ratifikācijai Lietuvas un Krievijas robežlīgumu.

Savukārt Latvija un Igaunija faktiski zaudēja daļu tās teritorijas, ko paredzēja 1920.gada miera līgumi. Tur iekšpolitisko izšķiršanos sekmēja valstu intereses iespējami īsākā laikā integrēties transatlantiskajās organizācijās. Tālaika politiskās elites pārstāvji paļāvās uz jautājuma politisku risinājumu. Viens no dokumentiem, kas to apstiprina, ir 1995.gada martā Parīzē noslēgtais Eiropas stabilitātes pakts. Dalībvalstis, to skaitā arī Latvija, uzņēmās saistības atrisināt savus teritoriālos strīdus, jo tās vēlējās kļūt par kandidātēm dalībai ES un NATO.

Tam sekoja intensīvs diplomātu darbs robežlīguma sagatavošanā. 1997.gada decembrī Latvijas valdība apstiprināja vairāku gadu garumā tapušo parafēto robežlīguma projektu. Būtu negodīgi teikt, ka bija vienkārši, bez diskusijām akceptēt piedāvāto dokumentu. Tam par liecību ir gan G.Krasta, gan A.Šķēles vadītā Ministru kabineta vairākkārtējas apspriedes un sarunu mandāta apstiprinājumi.

turpinājums


Diemžēl gāja laiks, kam sekoja jaunas aktualitātes un uz politiskās skatuves parādījās jauni aktieri. Paaudžu maiņa nevienā sabiedriskā jomā nenorit vienkārši, bez sāpēm un zaudējumiem. Kaut vai atcerēsimies mūsu klasiķa R.Blaumaņa lugu Indrāni. Katrs nākamais vēlas sevi apliecināt caur vecā noliegumu. Līdzīgi rīkojas arī mūsu politiskie vadītāji. Nemainot līguma tekstā pat nevienu burtu, valdība ĀM ideoloģiskā vadībā panāca sekas, kas Latvijai rada problēmas vismaz vidējā laika posmā. Atcerēsimies, ka pirms 2004.gada 15.novembra, kad KF prezidents ielūdza prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu ierasties uz Uzvaras dienas svinībām, Latvija jau bija izcīnījusi mazu uzvaru — Krievijas prezidents robežlīguma parakstīšanu vairs nesaistīja ar mazākumtautībām Latvijā. Jāpiebilst, ka pirms tam V.Putins kategoriski saistīja robežlīguma parakstīšanu ar Latvijas politikas izmaiņām mazākumtautību jautājumos. Un tad parādījās ĀM izstrādātie un otrai pusei iesniegtie priekšlikumi kopējai deklarācijai, ko šā gada 11.februārī KF Ārlietu ministrija novērtē kā pret Krieviju vērstu pagātnes notikumu traktējumu, kas neveicinās abu valstu robežlīguma ratifikāciju. Respektīvi, jau tad Krievija skaidri pauda savu nostāju, ka nepieļaus robežlīguma un citu KF nepieņemamu jautājumu saistīšanu. Diplomāti atkāpās no iesniegtajiem projektiem, paužot gatavību iesniegt parakstīšanai 1997.gadā parafēto līguma projektu. Šeit mēs atļaujamies "ieskaitīt" vēl vienu punktu Latvijas bilancē.

Tam seko abu valstu paziņojumi, kas iedrošina valstis drīzai robežlīgumu parakstīšanai. 2005.gada 8.aprīlī KF prezidenta padomnieks S.Jastržembskis paziņo, ka valstis pieņēmušas politisku lēmumu beigt robežlīguma tehnisko izstrādi. V.Vīķe-Freiberga 15.aprīlī atzīst, ka pašreizējais robežlīgums atbilst Latvijas interesēm.

Tad pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm top valdības deklarācija par Latvijas—Krievijas valsts robežas līgumu. 29.aprīļa deklarācijā skaidri pausta Ministru kabineta nostāja, ka šīs līgums nenosaka valstu savstarpējo robežu, bet gan tā vienīgais mērķis un priekšmets ir dokumentēt robežlīniju.

Rodas divi jautājumi. Kas tāds mums vēl nezināms notika aprīļa pēdējās dienās, ja valdība atteicās slēgt starpvalstu robežlīgumu? Kāpēc divas dienas pirms minētās deklarācijas publiskošanas Ārlietu ministrijas ēkā uzņēma Krievijas pārstāvjus, kuri saskaņoja līguma tekstu parakstīšanai, bet tad tāds pavērsiens? Pēc tam amatpersonas taisnojās, ka, lūk, nemaz neesot zinājušas robežlīguma projekta saturu. Tagad esot skaidrs, ka tas neatbilstot Latvijas (!) likumiem un esot pretrunā Satversmei. Diplomāti, kuri sagatavoja līguma projektu, esot pārkāpuši pilnvaras. Galu galā, ja Krievija neatzīšot Latvijas okupāciju, tad pagaidām (A.Kalvītis — 50 gadus) robežlīgumu varam neslēgt.

Centīsimies atspēkot šos apgalvojumus, izmantojot tos pašus instrumentus un avotus, kurus izmantoja Artis Pabriks valdībā un Saeimas Ārlietu komisijā.

Jau šā gada 25.janvārī Ministru prezidents Valsts kancelejai un Ārlietu ministrijai uzdod izvērtēt parafētā līguma atbilstību Latvijas Republikas Satversmei. Jau toreiz a priori valdības vadītāja pozīcija bija, ka starpvalstu līgums slēgts pretrunā Latvijas pamatlikumam. Izpildot A.Kalvīša uzdevumu, mums nezināmie ierēdņi sava atzinuma kopsavilkuma 1.punktā secina, ka robežlīguma projekts atbilst likumam par starptautiskajiem līgumiem un nav pretrunā ar Satversmi. Tāpēc papildus tiek sameklēti divi TP lojālāku Latvijas juristu atzinumi, kas it kā rada pamatu politiķiem izšķirties par deklarāciju. Plašāk neapspriesta, šaurā lokā radīta, deklarācija maina robežlīgumu tik lielā mērā, ka pati pārvēršas par atrunu Vīnes konvencijas 1969.gada konvencijas izpratnē. Kā gan abi politiķu izraudzītie juristi varēja nezināt, ka atrunas starptautiskajās tiesībās divpusējiem līgumiem nav pieļaujamas. To nedrīkstēja nezināt.

Un beigu gals


Bet stāsts laikam ir šāds. A.Pabriks un Tautas partija no paša sākuma maldināja sadarbības partnerus koalīcijā, Valsts prezidenti un tautu, ka Latvija parakstīs robežlīgumu. Ja vērīgi pastudē valdības deklarāciju un uz tās pamata rakstīto valdības rīcības plānu, nevaram atrast kaut pušplēstu vārdu par to, ka tas tā nenotiks. Mūsu valstsvīri bija gatavi iesaistīties ES un Krievijas dialoga veidošanā, kā arī izmantot ES dalībvalsts statusa sniegtās priekšrocības sekmēt ekonomiskās attiecības ar KF un NVS valstīm.

Kāpēc Tautas partija valsti pakļāva šādai provokācijai, pamudinot KF atteikties no tālākas valstu robežas noformēšanas, mēs nezinām. Vai kādam ir izdevīgi, ka, pirmkārt, neparakstīti plauktos vēl ilgi gulēs vairāki desmiti parakstīšanai sagatavotu starpvalstu (valdību) līgumu projekti? Tik nozīmīgi uzņēmējdarbībai kā dubultās nodokļu neaplikšanas, investīciju aizsardzības un sadarbības dzelzceļa jomā. Vai A.Pabriks apzināti ir gribējis radīt apstākļus, ka Krievija varēs pazemot mūsu diplomātus un valstsvīrus, piespiežot atgriezties pie diskusijas par neatkarības atjaunošanu vai valstisko pēctecību? Un, treškārt, kas iegūst no tā, ka Latvija ir zaudējusi morālu (un ne tikai atbalstu) sabiedroto nometnē, demonstrējot, ka valsts augstākās amatpersonas nespēj vienoties un īstenot vienotu ārpolitiku? Kaut kā izčākstējusi diskusija par jauno ārpolitikas stratēģiju? Nezinām, bet skaidrs ir viens —valsti nedrīkst pakļaut šauri partijisku interešu pozicionēšanai. Arī iekšpolitikā un arī pirms vēlēšanām.

Nobeigumā gribētos aicināt valstsvīrus, kuriem patiesi rūp Latvijas valsts interešu aizstāvība, izvērtēt, vai varam atļauties kādas koalīcijas politiķu iekšējās nesaskaņas pārvērst valsts diplomātiskos zaudējumos. Vēl jau var uzņemties atbildību, iesaistītajām pusēm atzīstot savas kļūdas. Tikai ir jāgrib.

Laika vilcināšana, kropļojot varas dalīšanas principu un mēģinot pārlikt pašu neizdarīto uz tiesu varas pleciem, ir labs PR gājiens, taču norāda galvenokārt uz ĀM mazspēju konsolidēt pozīcijas deputātus patiesi valsts interesēs vajadzīgu lēmumu pieņemšanā.

Andris Bērziņš, bijušais Ministru prezidents (1999–2001), LC;
Eduards Ikvilds, delegācijas loceklis sarunām ar Krieviju (1993–1998), LC
Publicēšanas datums: Sestdiena, 2005. gada 20. augusts.
Rubrika: (2. lpp.)