Katram gadījumam iekopēju rakstu,
ja nu sagribas izlasīt vēlāk,
kad Diena
rakstu ielikusi arhīvā.

Trojas zirgs Vērmanes dārzā?
Andris Bērziņš, bijušais Ministru prezidents, Eduards Ikvilds, delegācijas loceklis sarunām ar Krieviju

Šajā rakstā analizēsim stāstu par Latvijas un Krievijas robežlīgumu jeb tā nenoslēgšanas gaitu. Vēl vairāk, uzdosim sev jautājumu: vai valdība vispār vēlējās noslēgt robežlīgumu ar Krieviju?

Ieskatam neseno notikumu hronoloģija. 1990.gada 4.maija deklarācijā Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 9.punktā parlaments pilnvaroja valdību risināt strīdus jautājumus ar PSRS. Robežas jautājums īpašu nozīmi ieguva pēc Krievijas Federācijas karaspēka izvešanas no Baltijas valstīm. Lasītājam jāatgādina, ka Lietuvai, Latvijai un Igaunijai sarunās ar Krieviju bija gan kopējas iezīmes, gan atšķirīgas intereses. Valsts suverenitātes atgūšanas laikā Krievijas politiķi tās centās izmantot sev par labu, mēs pat teiktu, realizējot principu — "skaldi un valdi", runājot par robežām, piemēram, ar Lietuvu, kura atšķirībā no Igaunijas un Latvijas ieguva papildu sauszemi. Tāpēc Lietuvā bija vienkāršāka iekšpolitiskā diskusija, gatavojot parakstīšanai un ratifikācijai Lietuvas un Krievijas robežlīgumu.

Savukārt Latvija un Igaunija faktiski zaudēja daļu tās teritorijas, ko paredzēja 1920.gada miera līgumi. Tur iekšpolitisko izšķiršanos sekmēja valstu intereses iespējami īsākā laikā integrēties transatlantiskajās organizācijās. Tālaika politiskās elites pārstāvji paļāvās uz jautājuma politisku risinājumu. Viens no dokumentiem, kas to apstiprina, ir 1995.gada martā Parīzē noslēgtais Eiropas stabilitātes pakts. Dalībvalstis, to skaitā arī Latvija, uzņēmās saistības atrisināt savus teritoriālos strīdus, jo tās vēlējās kļūt par kandidātēm dalībai ES un NATO.

Tam sekoja intensīvs diplomātu darbs robežlīguma sagatavošanā. 1997.gada decembrī Latvijas valdība apstiprināja vairāku gadu garumā tapušo parafēto robežlīguma projektu. Būtu negodīgi teikt, ka bija vienkārši, bez diskusijām akceptēt piedāvāto dokumentu. Tam par liecību ir gan G.Krasta, gan A.Šķēles vadītā Ministru kabineta vairākkārtējas apspriedes un sarunu mandāta apstiprinājumi.