Un beigu gals


Bet stāsts laikam ir šāds. A.Pabriks un Tautas partija no paša sākuma maldināja sadarbības partnerus koalīcijā, Valsts prezidenti un tautu, ka Latvija parakstīs robežlīgumu. Ja vērīgi pastudē valdības deklarāciju un uz tās pamata rakstīto valdības rīcības plānu, nevaram atrast kaut pušplēstu vārdu par to, ka tas tā nenotiks. Mūsu valstsvīri bija gatavi iesaistīties ES un Krievijas dialoga veidošanā, kā arī izmantot ES dalībvalsts statusa sniegtās priekšrocības sekmēt ekonomiskās attiecības ar KF un NVS valstīm.

Kāpēc Tautas partija valsti pakļāva šādai provokācijai, pamudinot KF atteikties no tālākas valstu robežas noformēšanas, mēs nezinām. Vai kādam ir izdevīgi, ka, pirmkārt, neparakstīti plauktos vēl ilgi gulēs vairāki desmiti parakstīšanai sagatavotu starpvalstu (valdību) līgumu projekti? Tik nozīmīgi uzņēmējdarbībai kā dubultās nodokļu neaplikšanas, investīciju aizsardzības un sadarbības dzelzceļa jomā. Vai A.Pabriks apzināti ir gribējis radīt apstākļus, ka Krievija varēs pazemot mūsu diplomātus un valstsvīrus, piespiežot atgriezties pie diskusijas par neatkarības atjaunošanu vai valstisko pēctecību? Un, treškārt, kas iegūst no tā, ka Latvija ir zaudējusi morālu (un ne tikai atbalstu) sabiedroto nometnē, demonstrējot, ka valsts augstākās amatpersonas nespēj vienoties un īstenot vienotu ārpolitiku? Kaut kā izčākstējusi diskusija par jauno ārpolitikas stratēģiju? Nezinām, bet skaidrs ir viens —valsti nedrīkst pakļaut šauri partijisku interešu pozicionēšanai. Arī iekšpolitikā un arī pirms vēlēšanām.

Nobeigumā gribētos aicināt valstsvīrus, kuriem patiesi rūp Latvijas valsts interešu aizstāvība, izvērtēt, vai varam atļauties kādas koalīcijas politiķu iekšējās nesaskaņas pārvērst valsts diplomātiskos zaudējumos. Vēl jau var uzņemties atbildību, iesaistītajām pusēm atzīstot savas kļūdas. Tikai ir jāgrib.

Laika vilcināšana, kropļojot varas dalīšanas principu un mēģinot pārlikt pašu neizdarīto uz tiesu varas pleciem, ir labs PR gājiens, taču norāda galvenokārt uz ĀM mazspēju konsolidēt pozīcijas deputātus patiesi valsts interesēs vajadzīgu lēmumu pieņemšanā.

Andris Bērziņš, bijušais Ministru prezidents (1999–2001), LC;
Eduards Ikvilds, delegācijas loceklis sarunām ar Krieviju (1993–1998), LC
Publicēšanas datums: Sestdiena, 2005. gada 20. augusts.
Rubrika: (2. lpp.)