turpinājums
Diemžēl gāja laiks, kam sekoja jaunas aktualitātes un uz politiskās skatuves parādījās jauni aktieri. Paaudžu maiņa nevienā sabiedriskā jomā nenorit vienkārši, bez sāpēm un zaudējumiem. Kaut vai atcerēsimies mūsu klasiķa R.Blaumaņa lugu Indrāni. Katrs nākamais vēlas sevi apliecināt caur vecā noliegumu. Līdzīgi rīkojas arī mūsu politiskie vadītāji. Nemainot līguma tekstā pat nevienu burtu, valdība ĀM ideoloģiskā vadībā panāca sekas, kas Latvijai rada problēmas vismaz vidējā laika posmā. Atcerēsimies, ka pirms 2004.gada 15.novembra, kad KF prezidents ielūdza prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu ierasties uz Uzvaras dienas svinībām, Latvija jau bija izcīnījusi mazu uzvaru — Krievijas prezidents robežlīguma parakstīšanu vairs nesaistīja ar mazākumtautībām Latvijā. Jāpiebilst, ka pirms tam V.Putins kategoriski saistīja robežlīguma parakstīšanu ar Latvijas politikas izmaiņām mazākumtautību jautājumos. Un tad parādījās ĀM izstrādātie un otrai pusei iesniegtie priekšlikumi kopējai deklarācijai, ko šā gada 11.februārī KF Ārlietu ministrija novērtē kā pret Krieviju vērstu pagātnes notikumu traktējumu, kas neveicinās abu valstu robežlīguma ratifikāciju. Respektīvi, jau tad Krievija skaidri pauda savu nostāju, ka nepieļaus robežlīguma un citu KF nepieņemamu jautājumu saistīšanu. Diplomāti atkāpās no iesniegtajiem projektiem, paužot gatavību iesniegt parakstīšanai 1997.gadā parafēto līguma projektu. Šeit mēs atļaujamies "ieskaitīt" vēl vienu punktu Latvijas bilancē.
Tam seko abu valstu paziņojumi, kas iedrošina valstis drīzai robežlīgumu parakstīšanai. 2005.gada 8.aprīlī KF prezidenta padomnieks S.Jastržembskis paziņo, ka valstis pieņēmušas politisku lēmumu beigt robežlīguma tehnisko izstrādi. V.Vīķe-Freiberga 15.aprīlī atzīst, ka pašreizējais robežlīgums atbilst Latvijas interesēm.
Tad pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm top valdības deklarācija par Latvijas—Krievijas valsts robežas līgumu. 29.aprīļa deklarācijā skaidri pausta Ministru kabineta nostāja, ka šīs līgums nenosaka valstu savstarpējo robežu, bet gan tā vienīgais mērķis un priekšmets ir dokumentēt robežlīniju.
Rodas divi jautājumi. Kas tāds mums vēl nezināms notika aprīļa pēdējās dienās, ja valdība atteicās slēgt starpvalstu robežlīgumu? Kāpēc divas dienas pirms minētās deklarācijas publiskošanas Ārlietu ministrijas ēkā uzņēma Krievijas pārstāvjus, kuri saskaņoja līguma tekstu parakstīšanai, bet tad tāds pavērsiens? Pēc tam amatpersonas taisnojās, ka, lūk, nemaz neesot zinājušas robežlīguma projekta saturu. Tagad esot skaidrs, ka tas neatbilstot Latvijas (!) likumiem un esot pretrunā Satversmei. Diplomāti, kuri sagatavoja līguma projektu, esot pārkāpuši pilnvaras. Galu galā, ja Krievija neatzīšot Latvijas okupāciju, tad pagaidām (A.Kalvītis — 50 gadus) robežlīgumu varam neslēgt.
Centīsimies atspēkot šos apgalvojumus, izmantojot tos pašus instrumentus un avotus, kurus izmantoja Artis Pabriks valdībā un Saeimas Ārlietu komisijā.
Jau šā gada 25.janvārī Ministru prezidents Valsts kancelejai un Ārlietu ministrijai uzdod izvērtēt parafētā līguma atbilstību Latvijas Republikas Satversmei. Jau toreiz a priori valdības vadītāja pozīcija bija, ka starpvalstu līgums slēgts pretrunā Latvijas pamatlikumam. Izpildot A.Kalvīša uzdevumu, mums nezināmie ierēdņi sava atzinuma kopsavilkuma 1.punktā secina, ka robežlīguma projekts atbilst likumam par starptautiskajiem līgumiem un nav pretrunā ar Satversmi. Tāpēc papildus tiek sameklēti divi TP lojālāku Latvijas juristu atzinumi, kas it kā rada pamatu politiķiem izšķirties par deklarāciju. Plašāk neapspriesta, šaurā lokā radīta, deklarācija maina robežlīgumu tik lielā mērā, ka pati pārvēršas par atrunu Vīnes konvencijas 1969.gada konvencijas izpratnē. Kā gan abi politiķu izraudzītie juristi varēja nezināt, ka atrunas starptautiskajās tiesībās divpusējiem līgumiem nav pieļaujamas. To nedrīkstēja nezināt.