labs koments! mani vienīgi atkal mulsina wtf ir „jaunākās atziņas”, bet priecē, ka autōrs pats tam oponē, tb. domā ar galvu, kas mums visiem dota objektīvā realitātē, kā mēdza teikt zinātniskā komunisma pasniedzējs, pulkvedis Georgjans. un vēl pie svešzemnieku izrunas — zviedru valodā ir gana liela izlokšņu izvēle, kurās -rs- izrunā atšķirīgi no Stokholmiešiem.

ok, ir viedoklis, ka mūsu vecvectēvi atstājuši mantojumā sačakarētu sistēmu svešzemju īpašvārdu atveidē, un jau vismaz 100 gadus tiek norādīts uz tās nepilnībām. trū, bet iespējams paraudzīties uz šo lietu arī no optimistiskās puses — kruta, ka pašiem sava sistēma! iespēja radoši izpausties :) zin, kā es bērnībā izbrīnījos, kad mans favorītais franču riteņbraucējs Inō ārzemju avīzē figurēja kā Hinault! nu jau par šito var grāmatu uzrakstīt, bet Tevi jau šobrīd vairāk Laris uzrunā… es tad īsi, bez dziļākas analīzes un pamatošanas (bet to var, ja vēlies).

vārds:
legālie varianti — Larss, Lārss, Laršs, Lāršs, Lāšs un varbūt arī Lāss. palama — Lasse, par to šaubu nav. man patīk oldskūlīgais Larss, „latviskotais” Laris. da visi viņi vismaz drusku patīk.

uzvārds:
tur gan laikam tikai divas acīmredzamas iespējas — Klēvemans vai Klīvmens. daudz skandināvu (zilās asenis + visādi kārklu salašņas-līdzskrējēji) uzvārdos saglabājusi vai līdzskrējēju gadījumā pieņēmusi senatnīgu pieraksta formu. C (K vietā) ir viens no tiem gadījumiem. un, ja puisim dzīves mutuļos būtu pielipis, teiksim, amerikāniskais Cleveman, ko viņš pats arī pa āmrikāniskam lietātu, tad varētu būt pamatots arī Klīvmena variants. lai gan vairumam tautiešu uz to varētu būt nospļauties un viņi tāpat Lari sauktu par Klēvemanu.

bet tā nošu atslēga Tev pašai allaž rokā. kā tur viens poļitruks teica — kā teiksiet, tā būs!