lieliska grāmata par apziņu un dvēseli, garīgo un miesisko, par īstenību un sapni, plašāk - par labo un ļauno mūsos. 

bites esot pārdzimušās krietni dzīvojušās dvēseles, tā Platons. 

filozofisks romāns, gudri uzrakstīts, minorīgs, melanholisks. viltīgi ieslēpti citāti. daudz interesantu svešvārdu. dzīres tiem, kam patīk paplašināt savu vārdu krājumu (žetons tulkotājai!). man ļoti patika. 

beigas fenomenāli labas un skumjas.

tikai atveidojums 'Aristotels' galīgi nepatīk. Aristotelis ir Aristotelis, jau daudzus gadus. tā viņu tulkoja Ķemere, un nav nekādas vajadzības šo vārdu grozīt. 

daži citāti:

"Melanholija bija atstājusi viņa dvēselē savu nospiedumu, viņš to allaž nesa līdzi kā nastu."

"(..) cerību došana vienmēr ir pienākuma uzņemšanās."

"Manuprāt, gavēšana vēl nekad nav bijusi grēks. Toties negausība, cik atminos, ir starp septiņiem nāves grēkiem. Nemaz nezinu, vai ir labāk gatavoties ziemai vai nāvei?"

 "Vai mums tas patīk vai ne, bet kaut kāda rīcība, pat tikai skatīšanās, vienmēr izraisa pārmaiņas mūsos pašos un tajā, kas ap mums."