ceļš uz trešajām debesīm - uz nepasakāmo

12:21am: Vai man būs laiks
Ali Podrimja (1942-2012)

No krājuma “Upe, tā upe” (1982) (Lum lumi)
“Pie lielā ūdens” (Buzë ujit të madh)
Vai būs laiks

Mans liktenis ir manās rokās
Manās rokās arī mana nāve
Kā rokās ir būtība mana
Man rokās ir zobens un groži
Viņpus elpas zirgs lai mani nes
Vai būs laiks

9:35pm: Cvetajeva
Lūdzieties par mani, mīļie bērni // Kad pulkstenis sit mazas stundas lēni.

11:37pm: kaut kāds ieraksts pēc Žaumes Kabrē
šodien bija dīvains vakars pēc kaut kāda lielāka darba posma noslēgšanās
un trīs citu smagu un steidzamu darbu uzkraušanās,
realitātes sajūta zūd,
miega stundas rūk;

es skrēju pa mežu savu ierasto stundu ar kaut kādām minūtēm,
klausījos austiņās visādus skaistumus,
domāju, kā pateikt, ka es kaut kādā līmenī esmu iznīcināts,
līmenis - limes - nec plus ultra - gefahr
negribas ne ticēt kaut kādiem brīnumiem, ne mēģināt kaut ko restartēt,
jo "kas ir bijis, tas dzīvo manā, dzīvos, un nekam citam tur nav vietas",
tas ir manā sirds apvalkā, man nekam citam nav spēka,
varbūt arī drosmes, nezinu,
un tieši tobrīd Providence man aizlika kāju priekšā,
es paklupu aiz saknes un iemaucos ar seju un drēbēm dubļos,
kārtīgi sasmērējos un arī sasmējos par šo visu, par šo dzīves absurdu!
koku galotnes rotājās zeltainā gaismā, gaiss bija vēss, smaržoja pēc pērnajām lapām un

12:53am: pārdomas par kaut kā viena beigām un cita sākumu
atcerējos mīļoto un to, ka veca mīla, suka, nemirst.
un to, ka franču mēlē mīla un nāve gandrīz vienādi skan.
la mort et l'amour, kas - pēdējā minētā - esot provansāļu forma.
tā ir, es pārbaudīju Mistrāla vārdnīcā, divsējumnieka pirmajā sējumā,
sākotnējā forma bija latīņu (l')amor, nu tas uz mata kā nāve skanēja.
vai mīlas mērlība ir priekšnoteikums jaunai mīlai?
vai tiešām nav iespējams iemīlēties, nenorokot visu iepriekšējo?
visi mēģinājumi būs lemti neveiksmei, kamēr iepriekšējā neatlaidīs.
bet kā var atlaist, ja īsta mīlestība nekad nebeidzas?
tak - kā tad ar tiem poliamoriem?
just a bunch of rhethorical qs
nav vajadzīgas (nav iespējamas) konkrētas atbildes

1:38pm: _____cukurs ir beidzies
mūsu mutes ir sāļas (H.E.Z.)______


dzīvie ar dzīvajiem, mirušie ar mirušajiem,
albāņu sakāmvārda sāls.
trūkst vietas sienas avīzēs,
sāļajās upēs un cukura krastā
samestajiem vārdiem kas palīdzēs?
vējš tev matos? karogs mastā?
esi drošs, plīv!

tava domstrāva
sabīdīs pareizos ritmus,
caurvējš modulēs. un viss tuvutāls.

esi drošs,
aizslīdēsim pa visiem debesu lokiem
pa neredzamu asfalta ledu
aizslīdēsim tur, kur vienalga,
Vec- vai Jaunpiebalga,
tēja ar viskiju vai medu.

klāt, cieši
pie tiem tumšajiem kokiem.
varbūt to stumbri ar mizu tīkliem
tieši ko atklās no savām rūnām,
vai ļaus pabužināt
tādas kā sūnas.

10:53pm: la beauté profonde
dziļākais skaistums. man nesasniedzams šobrīd. un vispār tas ir Prusta citāts.

12:17am: apziņas straumēni

12:43pm: Kosova, sentiments, slēptās ziņas
uzrakstīju Tev, q.D., savā ziņā bažīgu pastkarti, kas tomēr beidzās ar apliecinošu credo: "priekš manis tu vienmēr esi dzeja". pierakstu, lai neaizmirstu. gaidi.

1:18am: versme, asfalts, saule un vējš
aizvakar braucot no Līgatnes uz Rīgu, manam mocim bija "temperatūra", +37.

9:50pm: ceļojumi senatnē
līdztekus Anastasijam un Kiriakam, Romāns bija viens no dižākajiem "melodiem", kas saistīts ar kondaka poētiskās formas iepeldēšanu - precīzi kad, ἄγνωστον ἐστί - bizantiešu liturģijā. sīriešu izcelsmes ebrejs. viņš kombinējis memru (metriska homilija), madrašu (didaktiska dziesma) un sogitu (akrostihs). pārsvarā rakstījis koinē, bet te ir viena Ziemassvētkiem veltīta himna arābu val. lasu tagad viņa tekstus, liels meistars bijis, ka varējis zilbju matricu kopā ar mūziku sadabūt. foršākais, ka ir sporādiskas rīmes, bet tās nekalpo par formas elementu, bet gan ir dzīvs uzsvars, kad saturs top paralēls vai antitētisks (par to sīkāk Egon Wellesz).

https://www.youtube.com/watch?v=qQY5u5tmfHg

11:14pm: es tev neticu, Maksim, ka ortodoksija ir tikai skaists papīrītis, фантик, tu teici, zem kā ir tikai puve, vēlme padarīt pelēku un vienādu, paverdzināt un izmantot. Dieva gaisma ir vārdos, kad es lasu lēni un domāju kopsakarā ar VD un JD tekstiem, tie atmirdz savādā godībā, tie ir vispārākajā pakāpē. es ceļos turp, kur pūš visi vēji un no visām pusēm. tev to ir grūti saprast, jo tu tagad funkcionē citā frekvencē.

ὅσα ηὐξάμην ἀποδώσω.
ko esmu solījies - samaksāšu.

1:52pm: ...
"saņēmi-nesaņēmi
izlasīji-neizlasīji"

ir taču vienalga - ciktāl runāju ar Dievu, dievišķo daļu Tevī.

12:38am: vakara dziesma
Φῶς ἱλαρὸν ἁγίας δόξης ἀθανάτου Πατρός,
οὐρανίου, ἁγίου, μάκαρος, Ἰησοῦ Χριστέ,
ἐλθόντες ἐπὶ τὴν ἡλίου δύσιν, ἰδόντες φῶς ἑσπερινόν,
ὑμνοῦμεν Πατέρα, Υἱόν, καὶ ἅγιον Πνεῦμα, Θεόν.
Ἄξιόν σε ἐν πᾶσι καιροῖς ὑμνεῖσθαι φωναῖς αἰσίαις,
Υἱὲ Θεοῦ, ζωὴν ὁ διδούς· διὸ ὁ κόσμος σὲ δοξάζει.

Све́те ти́хий Святы́я сла́вы, безсме́ртнаго Отца́ Небе́снаго, Свята́го Блаже́ннаго, Iису́се Христе́: прише́дше на за́пад со́лнца, ви́девше свет вече́рний, пое́м Отца́, Сы́на, и Свята́го Ду́ха, Бо́га. Досто́ин еси́ во вся времена́ пет бы́ти гла́сы преподо́бными, Сы́не Бо́жий, живо́т дая́й: те́мже мир тя сла́вит.

Maigā gaisma no nemirstīgā Tēva, debešķīgā
svētā, laimīgā [Tēva] Svētās slavas, Jēzu Kristu,
atnākuši uz saules rietu, ieraudzījuši vakara gaismu,
mēs apdziedam Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, Dievu.
Tu esi cienīgs jebkuŗā laikā tikt apdziedāts dievbijīgās balsīs,
Dieva Dēls dzīvību iedevušais; par to pasaule tevi slavina.

10:36pm: neprāta dzejas
trahejas ir ejas zem kukaiņu sejas
trahejās notiek gaisa dejas

8:03pm: smalkā matērija
putekļu ruļļi istabā uz grīdas.
putekļi rullē.
tas laikam izklausās diezgan smieklīgi, ja aiz šī kalambūra nebūtu netīra istaba.
pavisam banāla, pavisam parasta un reizēm piesmakusi. pa dienu sastāvējies gaiss.
naktī taču logs ir vaļā.

bet ko lai es daru? kur lai rodu [sevī] [nepieciešamo] enerģiju paņemt lupatu,
saslapināt to ar ūdeni un nedaudz terpentīna, lai smaržo kā tēva mākslinieka darbnīca bērnībā,
un pielikt šai konkrētajai putekļu entropijai punktu?

viņi taču rullēs atkal.

atkal viņi griezīsies gaisā, šīs smalkās matērijas daļiņas.
rullēs un griezīsies, veidojot neticamas figūras,
varbūt skaistākas par skaistākajām sniegpārsliņām un leduspuķēm.
tās paliks neredzamas.

varbūt naktī viņi izvirpuļos pa logu un aiztrauksies pāri pļavām.
tas būs putekļu lielais ceļojums.
bet arī istabā paliks ne mazums.

un viss sāksies no gala,
tikai citviet,
tādā paralēlā kambarī,
kur putekļi neiekļūst,
kaut kas būs beidzies, nemaz nesācies.

11:27pm: literatūrkvaziteorētiskas pārdomas
tas, kurš ir tā raksta tā, lai sasniegtu visus, nevar būt patiess un labs, man šķiet. tāpēc K. K. nerunā un nevar runāt uz visiem. ko līdzīgu reiz teica Gumiļovs,

Да, я знаю, я вам не пара,
Я пришел из другой страны,

bet viņu nošāva kā tautas ienaidnieku. arī K.K. viņa valodas zemē nesaprata, ne motīvus, ne formu, ne saturu, ne stilu (ironiju). un, bieži iedomājot viņu, es prātoju: vai mēs tagad, pēc un cauri laikiem viņu saprotam? vai es zinu, kas ir viņa "mākslas robežas", vai tās vispār ir robežas? varbūt skaldnes? bet viņa skatītā jūra turpina viļņoties...!

3:51pm: amigo, amigo
es domāju, skatīdamies satori, cik briesmīgi, ka uz teju visiem tur viedumu starojošiem un apraidošajiem gulstas vecuma sūbējums, drīzas senilitātes prekursori; bet ko gan darīt, ka nav jaunajiem nekā dziļa un interesanta ko teikt, nav! ir vajadzīgas tantes (zandere, karlsberga) un onkuļi (vērdiņš, bankovskis). mūzikā, sportā, jā, tur jaunība ko spēj (kaut arī mūzikā varbūt dziļums, tāds jumtu raujošs megaorgasms nāk ar gadiem ilgu priekšspēli). bet filoloģijā, literatūrkritikā ir vajadzīgi gadi. tomēr - kur ir mūsu viktors šklovskis, kur ir mūsu džordžs stainers?

par citu: Āfrikā tiešām ir kā Selīns raksta (kur Ferdināns uzturas Āfrikā). visur valda neaprakstāms bardaks un karstums, neviens nenojauš ne par šklovski, ne staiineru, un pilnīgi noteikti ne par zanderi, ne bankonvski. arī vērdiņš šeit aplam редкая монета. neviens nesmēķē, kas ir labi, nevedina uz domām par kūpināšanu. okeāna vējš patīkami atvēsina. krūmos visādi trokšņi. krūmos moči un mašīnas.

vietējie draudzīgi un komunikabli, visi faļā portugeš, uz ko es pretim braši abloju espanjol, un kaut kāda saziņa notiek. bet vai tā ir kvalitatīva saziņa? atstāsim atbildi iekš ἐποχή. vakar viens lutausis bez ķiveres ar platu smaidu un šķirbainiem, tomēr sniegbaltiem zobiem prasīja, vai nevajag ar moci kaut kur aizvest. es teicu, "porqué no, a la praia" (uz pludmali - sp. un port. valodas mistrojums). Viņš "sim, va bem" (jā, labi), noskaidroju, ka tas maksās mazāk par 1 EUR, un aiziet. aizbraucām ar milzīgu līkumu līdz tai pašai pilsētas pludmalei, bija jauki kā klišejiskās pastkartēs par tālajiem dienvidiem, palmas līgojās, saule sildīja, ūdens silts kā tropu drudža piemeklētu ligoņu urīns, tiesa, ne tik tīrs kā grieķu salās, bet nu labi, nevar jau gribēt nez ko pašā pilsētas centrā Āfrikā, kur nav notekūdeņu attīrīšanas sistēmas. (mājās ir duša.) lutausīgais jauneklis arī nopeldējās ar mani un gribēja vest arī atpakaļ, bet es izvēlējos pastaigu, par ko tiku atalgots ar hiperaktīvu nēģerēnu līksmajiem smaidiem un uzsaucieniem: amigo, amigo! uma foto!

12:33am: kārtējo reizi pārliecinos, ka "prāga ir skaista pilsēta" neatbilst patiesībai. prāgā ir draņķīgs rudens. daudz daudz sliktāks nekā Balkānos.
tiesa, alus ir tik labs un lēts, ka pat es izdzēru divus tumšos.

10:12pm: vasaras skaistums arī lietus mākoņos. gaŗciems. jūra zeltaina, oranža. nez, no kurienes tā krāsa?

10:15pm: maķ-edonija
brīnišķīgi liepas zied Skopjē, arī dateļpalmas. un visas atmiņas tik uz tevi, tik ap tevi.
poliritmija. poliritmi. ciklotīmija. tu to varbūt nekad neuzzināsi. un, ja uzzināsi, tad nekas no tā nemainīsies,
jo stundas ir situšas.
mēs nekad nespēsim lauzt savu lepnumu. nekad.

10:54am: ...
Великий Пост
c 27 февраля по 15 апреля

11:31am: atklāsmes
Jēzus bija bass: nevis bez apaviem, bet zemākā vīru balss. Es to sapratu, kad sāku dziedāt "Jāņa Pasiju".

9:10am: ziemā
gaisma aust vēlu, daudz vēlāk nekā Balkānos, kur bija salti, bet saulaini. debesīs tagad nav ne mākoņa, tās lēni sāk kvēlot spilgtā zilgmē. ziemeļi.

2:15pm: Marina C.
x x x
Б. Пастернаку

Рас-стояние: версты, мили…
Нас рас-ставили, рас-садили,
Чтобы тихо себя вели
По двум разным концам земли.

Рас-стояние: версты, дали…
Нас расклеили, распаяли,
В две руки развели, распяв,
И не знали, что это — сплав

Вдохновений и сухожилий…
Не рассорили — рассорили,
Расслоили…
Стена да ров.
Расселили нас как орлов-

Заговорщиков: версты, дали…
Не расстроили — растеряли.
По трущобам земных широт
Рассовали нас как сирот.

Который уж, ну который — март?!
Разбили нас — как колоду карт!

24 марта 1925

1:36am: ziemeļu nakts
pēc "Laimības" noskatīšanās pie divām vāczemniecēm, ar kurām dalīju sarunas un pudeli laba spāņu vīna, izgāju laukā un ieelpoju svaigu gaisu. mēs neviens šeit nejūtamies piederīgs. aizbraukšana ir tikai laika jautājums. pilsēta tik mirusi šeit, lai arī centrā tūristu, cik uziet. salts gaiss, ziemas tuvums.

Laimība - Mutluluk (2007)
rež. Abdullah Oğuz