Ar nokavēšanos solītie citāti. Bija grūti izdomāt, kurus lai liek

Un tad lielais, skaistais Jupiters ar sarkano plankumu – tas ļoti līdzinās cilvēka acij, kas liek Džeisonam notrīcēt. „Sarkanā acs”, mierīgi saka tēvs. „Varbūt tā ir kāda liela sala, varbūt vētra – milzīga, mežonīga, kas plosījusies cauri gadu simteņiem.

Zini, esmu nonācis uz Saturna. No šejienes skaisti sakārtotus var redzēt visus debesu telpas elementus. Viss ir caurskatāms. No gāzu mākoņu smagā, blāvā haosa līdz pat kristāliskām formām. Sakari veidojas un pārtrūkst. Šeit debesīs ir viens ledus tilts.

Kādu vakaru, kad es sēdēju dzīvojamā istabā un krika kundze jau bija uzklājusi vakariņu galdu, mājās pārradās Kriks. Viņš bija ļoti satraukts, seja pilnīgi sarkana. „Dārgais, Džeimss, tu jau atkal esi bijis uz kādu no tiem priekšlasījumiem!” Proti, Kriks mēdza apmeklēt dabas zinātņu priekšlasījumus neprofesionāliem, un tie viņu ārkārtīgi sajūsmināja. Tovakar viņš bija neparasti pacilāts. Viņš dziļi elpoja.
„Jā”, viņš iesaucās. „Es biju uz doktora Bērda priekšlasījumu par saules sistēmu. Tas bija pilnīgi...pilnīgi...” Un tad izlauzās viņa mīļākais izteiciens: „pilnīgi ekstraordināri!”
Šo vārdu viņš vienmēr izrunāja šādi. Tad viņš klāja vaļā visu, ko bija dzirdējis par planētām un pavadoņiem, un ar katru mirkli viņa uzbudinājums pieauga. Beigās viņš jau kliedza: es nezinu labāku veidu, kā jums to nodemonstrēt, kā ar šo slotu. Tad viņš pagrāba Krika kundzes slotu, kas stāvēja ūdens bļodā pie durvīm, pamatīgi samērcēja ūdenī un grieza apkārt tā, ka ūdens šļakstēja.
„Šī,” viņš kliedza, „šī slota ir saule! Un ūdens spirālveida kustības attēlo planētu kustību ap sauli. Mēs esam saules sistēmas radīšanas liecinieki!”

Zvanam līdzīgā skaņa, kas pārņēma Dāvidu, kad viņš pievērsa acis, radīja sajūtu, it kā viņš būtu nonācis lielā pulkstenī. Gaisā ap viņu virmoja dzelzceļa smaržas – ogles, dūmi, mašīneļļa un darva. Taču šeit viņš tās ieelpoja kā pirmoreiz. Tās šķita spēcīgas un nepazīstamas un jaucās kopā ar skaņām. Šis bija Dāvida pirmais ceļojums uz Angliju, patiesībā pirmais brauciens uz ārzemēm. Taču viņš nebija iedomājies, ka viss tik lielā mērā atšķirsies no tā, kas iepriekš pazīsts. Gluži kā nokļūšanas uz kādas svešas zvaigznes. Pat visām parastajā lietām – kokiem un mājām piemita kas savāds, īstenībā palika izkropļota zīme. Krāsas bija citādas, gaisma bija cita. Viņš ievēroja, ka uztvere darbojas daudz asāk nekā agrāk, iespaidi burtiski iecirtās viņā.

Riteņi griežas, viņš domāja. Tu dzirdi sliežu klaboņu un šķindu, metāliem sitoties pret metālu. Tu dzirdi, ka tu brauc, tu atkal attālinies, vienmēr attālinies šķindā, metālam sitoties pret metālu. Tu dzirdi mūziku.

Es esmu bijis zvejnieks, un es esmu bijis jūrnieks. Un es atklāju, ka visur ir viens un tas pats, visās vietās, kur cilvēks dzīvo ar jūru. Tā ir uz tirdzniecības kuģiem, un tā ir uz lielajiem sēkļiem. Tur ārā piedevām, kad zvejas kuģi stāv uz sēkļiem, tie zvana ar zvaniem, lai brīdinātu citus braucējus. Migla ir blīva un balta, un neiedomājama, no visām malām skan zvanu skaņas.

Laiks uz jūras rit citādi nekā uz zemes. Stundas aizslīd, aizlido kopā ar gaismu un vēju. Viss kļūst viegls un vienkāršs. No rītiem pasažieri pieceļas, ēd brokastis, dzer tēju. Domā par visu, ko grib darīt, par grāmatām.

prekrasno!