Mans hbwr (BAD)trips.

Vācija. Maza lauku pilsētiņa Brollina. Nakts (~23.00). Katrs sasmalcinam astoņas sēklas, uzberam uz sviestmaizēm, kārtīgi sakošļājam un norijam, uzdzerot pa glāzei piena. Plānojam doties ar kājām uz tuvējo ezeru, ja nemaldos, kādi seši kilometri. ePilnīga tumsa. Pusceļā sāku izjust tādu kā nogurumu. Biedri arī izjūt to pašu. Aizejam līdz ezeram un redzam - nekā nav. Dodamies atpakaļ. Līdzās nogurumam ir tipisks placbo - "nu, kuru katru mirkli noraus jumtu, cik vēl ilgi?!" Nonākuši atpakaļ (ap 01.30), nospriežam, ka nekā arī nebūs, un dodamies pa istabiņām gulēt.

Sātana balss saka: IT'S JUST STARTING FUCKER

Nogurums, kas tas par nogurumu? Pat paelpot grūti! Vāļājos pa savu improvizēto guļvietu tik nedabiskā nemierā un riebumā. Iedomājos par lietuvēnu un citiem vadātājiem. Gultasbiedrene (ne-narkotiku persona) mani ienīst, es pats sevi ienīstu vēl vairāk - kāpēc es to sūdu apriju?! Man sāp vēders, rokas, kājas, nevaru paelpot! Man tik ļoti gribās ar kādu parunāties, bet mani visi šobrīd ienīst. Vajag kaut kādu tuvību, nelielu atbalstu!
Kāds vācu zēns (kā vēlāk noskaidrojās - garīgi slims) skraida no vienas blakus esošās vannas istabas otrā un spēlējas ar izlietni, laistoties ar ūdeni. Krāsas kļuvušas spilgtas, ausīs fonē izteikti straujas frekvenču maiņas un paranoja pastiprinās. Paņemo mobīlo, ieskatos ekrānā, knapi saskatu, ka pulkstens ir četri no rīta; displejs ir tik spilgts, ka grauž ārā acis.
Vācu psihopāts aiziet gulēt. Es steigā okupēju vienu vannas istabu. Ieeju dušā, cenšos izvemt visus sūdus, kas manī - neizdodas. Kails apguļos pie poda un gribu vemt, nogriezt sev ausis un raudāt vienlaicīgi. Vannas istabā uzturos kādu stundu - līdz pāriet trakais nelabums un paranoja. Atgriežos gultā un pavisam lēnām aizmiegu.

No rīta (12.00) minimals efekts joprojām saglabājies. Ir ļoti patīkams rīts, spīd saule, temperatūra ap 20, jūtos burvīgi. Mums ir kaut kāds ģenerālmēģinājums. Kolosāli pavadam laiku, runājot par vakardienas tripiem - man, redz, vienīgajam neesot bijis sūdīgi, jo J., kas gulējis citā ēkā, nakti pavadījis kaut kur ārā, guļot pļavā un skatoties debesīs, nevarēdams pakustēties, un, protams, komplektā tādas pašas izjūtas, kādas bija man. Bet pārējiem gan paveicās, jo viņi, nonākuši istabiņās, uzreiz aizmiga.

________________

Ar šo visu gribēju teikt, ka piekrītu tavam izteikumam, ka "vajag kārtīgi ieplānot laiku", jo, bļin, ja kaut kas tāds ar mani atkārtotos vēlreiz, nezinu, vai izviltu sevi tam visam cauri vienatnē un bezdarbībā.

(Reply to this) (Thread)

Kontrastam - tukšā dūšā kārtīgi sažļembāju mazos bumbuļus, kas starp citu garšo mēreni pretīgi, bet tajā pašā laikā daudz labāk par citiem dabas produktiem, un pēc ~ 30 min jau varēja just ar pakaļējām smadzenes daivām, ka inde plūst (улетаем отсюда нахрен!). Vēl pēc 10 min iestājās paralīze un tad jau vairs nebija iespējams neko saturēt sevī..

Parunājos pats ar sevi (hehe, ir man tāds niķis, bet toties sasodīti ērti) un izdzēsu sevis žēlošanu no darāmo lietu saraksta tuvākajai desmitgadei. Varētu pat teikt, ka VĒRTĪGI.

Ne pa tēmu, btw, - cepums RIMI apsargiem, jo viņi tiešām ātri reaģēja uz manu parādīšanos veikalā un sāka trīties apkārt un žestikulējot "vot, redz, es ta tā vienkārši stāvu un kaut ko ļoti domāju" stilā. Nez cik tas ir uzkrītoši, bet acis toč kā stirnām.

(Reply to this) (Parent)

6 sēklas ulvi, sešas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet nu ipomejas ir labaakas, no šīm arī man bija nelabums, kautgan apēdām ar draudzeni katrs pa kārtīgi miltos samaltām 8 sēklām, pirmstam vēl krietni daudz aliņš un zaļums, tā kā jau pirmstam biju gabdrīz komā. Nu pirmā pusotra stunda- eiforijā, tad divas stundas "es nevaru paelpot, es nomiršu" un gļuki paša sātana stiprumā, pēctam vēl līdz rītam runājos pats ar sevi un lēcu neexistējošā (nu vismaz priekš pārējiem) futbola laukumā. Visu nākamo dienu pat pēc gulēšanas mēreni gļuki, bet toties prieks par dzīvi kopumā, draudzenei gan raudu upes un motivācijas zudums.

(Reply to this) (Parent)