dienasgramata:
Pirms 20 gadiem šajā dienā:

10:08
visu nakti slēpu līķi

10:20
ASV amatpersona: Latvija parādījusi sevi kā labu

10:29
man vienmēr licies stilīgi, ka ir ļaudis, kas lasa grāmatas par šahu, kurās tikpat kā nav teksta

10:55
vispār jau es esmu saprotošs un iecietīgs cilvēks, bet vienu gan nesaprotu - kāpēc RIMI brīžiem izsniedz smukos baltos maisiņus, bet brīžiem - TIZLOS DZELTENOS?

23:55
Plēpis man patika. Un Inga Misāne arī. Par Šekspīru neizteikšos, galu galā - mēs ar viņu tagad kolēģi.

ulvs:
Interesanta teorija par autismu. Pamatdoma: mūsdienu vide rada “evolucionāru neatbilstību”, tāpēc šīs spējas tiek uztvertas kā vājības, jo dzīvojam slimā vidē (anonimitāte, galēja komūnas neesamība nav paredzēta cilvēka smadzenēm).

ulvs:
Katram vīrietim sevī jānogalina viņa paša sentimentalitātes verdzības jūgs.

swimpis:
Vēlies uzzināt, ko jaunu (īpaši patiks Ulvim, zinu). 

ulvs:

ulvs:
Rupert Sheldrake and Peter Sjöstedt-Hughes discuss what psychedelic visions may reveal about collective memory within nature, and how such drugs may be used to treat mental health issues. VIDEO

adens:

Ieslēdzu datoru. Desktopa labajā apakšējā stūrī neuzkrītoši novietots teksta dokuments ciba.txt, kur glabājas daži melnraksti un vairāki gatavi teksti. Kā liecina nosaukums, tie ir domāti šai dienasgrāmatai, bet tad kāpēc teksti paliek dokumentā un te ir tāds tukšums?

Īsā atbilde — rādīt citiem savas domas ir biedējoši.

Mājās jau agri iemācījos, ka manas domas ir nepareizas, ka manas idejas ir neracionālas un nereālistiskas, ka neesmu izdarījis neko īpašu, lai būtu pelnījis atzinību, ka pašizpausme ir dumpinieciskums, ka atšķirīgs viedoklis ir sodāms, ka jautājumus uzdot nedrīkst un ka par sajūtām nerunā.
Stratēģija: klausīt un neizrunāties.

Skolā iemācījos, ka es citiem nepatīku, jo esmu dīvains, ka manas idejas tiks nosodītas, ka talants tiks nevis attīstīts, bet izsmiets, ka par kārtējās apcelšanas ierosinātāju var kļūt jebkurš teiktais vārds vai jebkura darbība, un pats galvenais — ka pašizpausme ir sociālais nāves spriedums.
Stratēģija: kļūt neredzamam un netraucēt citiem.

Tagad lielāko daļu minētā redzu kā cietsirdīgas un kaitīgas muļķības ar daļu patiesības. Tagad kaut kādu mērgļu dēļ jāpavada visa dzīve, tās atmācoties.

Esmu nonācis līdz secinājumiem, kuri, iespējams, izklausās pesimistiski, bet man tie ir reālistiski, tie atspoguļo manu dzīves pieredzi.

1) Kaut kad jau atradīsies domubiedri, bet tas nenozīmē, ka tikšu saprasts.
2) Drīkst būt viedoklis, bet, ja tas ir pārāk atšķirīgs, tad labāk paturēt to pie sevis.
3) Drīkst uzdot jautājumus, bet vēlams tikai tādus, kas saņēmējam ir ērti un patīkami.
4) Par sajūtām ir jārunā, bet jāaizmirst par sarežģīto un "nepareizo" sajūtu izpaušanu.
5) Gribēt uzmanību, atzinību un validation ir cilvēcīgi, bet cilvēki melos, lai nesāpinātu mani.
6) Vairs neviens uz mani nerādīs ar pirkstu un nesmiesies — viņi to darīs man aiz muguras.
7) Pašizpausme ir atļauta, bet tā nav vēlama. Tā tiek tolerēta.

Cik ilgi tu mani tolerēsi?

acidkitteh:
Kas skaņu mežā bija tāds, ko vajadzētu iečekot, kur nav saksafonu, vai mākslinieku kuru skaņa ir, ko ant-zen liebls laida ārā štābeļiem jau pirms divdesmit gadiem?

ulvs:
https://xras.ru/en/magnetic_storms.html

ulvs:
Esmu sev apsolījis mēnesi eksplorēt ģitāru tikai pilnajā kvintu skaņojumā. Pirmke augļi- 4 minūšu imorovizācija jaunajā skaņojumā. Iespēlēts uz burvīgā Gibson Standard (ar Alnico II P90 noņēmējiem. KLAUSĪTIES ŠEIT</div>