| 7. Jun 2017 @ 23:00 |
---|
|
From: | ulvs |
Date: |
8. Jūnijs 2017 - 00:08 |
|
|
|
(Link) |
|
tas ir sarežģīts jautājums. man kā juristam - neiespaidotu. bet man kā civilajam/psy dakterim - iespaidotu. galu galā vardarbības cēlonis ir pret varmāku pašu vērstā vardarbība, lai arī cik sen tā nebūtu bijusi. beigu beigās visticamāk nonāktu pie tā, ka tas būtu vainu mīkstinošs apstāklis. jo varmākam tomēr būtu pirms tam jāvēršas pie psihologa vai kā tamlīdzīgi. protams, šādi domāt ir really wishful thinking, jo parasti tādi cilvēki nav motivēti iet un ļečīties, netic psy lietām, kā arī vienkārši nav informēti.
viena lieta ir teorija, bet pavisam cita - prakse. bērns no tevis paņem visu tevi, ja tu viņu pats audzini dienu dienā, nakti naktī. lūk, tieši šiem vecākiem bija adresēts jautājums patiesībā.
Neko bērns no tevis nepaņem :) Manējie vismaz nepaņēma, tikai bagātināja mani ar arvien jaunām emocijām ;)
Tu viņus neauklēji dienām un naktīm, Tu viņus nebaroji, neloloji, nedomāji tikai par viņiem vien kādu brīdi???
Nu, pieņemsim, ka Tevi pašu nepaņēma nemaz, tikai bagātināja. Un kad bagātinātājus kāds pašnāvnieks (ar grūtu bērnību) uzspridzinātu, tad sāpētu vairāk vai mazāk? Tā arī nesapratu no Tava komentāra.
Sāpētu tāpat, jo pat teorētiski nav iespējams laimīgs un garīgi nesakroļots ļaundaris.
Tuvinieks noslīkst vai aiziet bojā sprādzienā. Kad sāp vairāk? Nezinu, man jautājums izskatās kaut kāds tml. Sāp vienādi, jo viņš ir pēkšņi aizgājis bojā.
Nu ja. Es kaut kā netieku un netieku galā ar to, ka cilvēki tik ļoti dažādi attiecas pret citu un savu nelaimi. Tas pēc novērojumiem dzīvē. To, ka attieksme ir dažāda es saprotu un pieņemu, bet nesaprotu, kāpēc cilvēki tik apzināti melo. Kad paša ģimenei kas notiek, tad ir naids izmisums un atriebības kāre, bet, kad kaut kas notiek ar svešu, tad filozofē par nabaga uzbrucēju grūto bērnību. Ir jau laikam izņēmumi, kā honeibī raksta. Bet es tādus dzīvē neesmu sastapusi
Man grūti spriest, jo nekas tik šausmīgs manā dzīvē nav noticis. Bet par tiem gadījumiem, kad kāda vainas dēļ ir kaut kas slikts noticis, man nekad nav bijis naids un atriebības kāre. Teiksim, manu tēva māsu, ko es uztvēru gandrīz kā māšeli, sabrauca mašīna. Es tikai šī posta ietekmē iedomājos, ka kāds tai mašīnai bija pie stūres, tātad kāds bija vainīgs.
Vai, teiksim, man pašai ārsti uzšķērda vēderu laproskopijas operācijā, jo netīšām pārgrieza asinsvadu un sākās iekšējā asiņošana. Nu un kāda jēga kādu vainot vai pasargdievs vēl atriebties... Man laikam sevis pārāk žēl, lai ar negatīvām emocijām auklētos.
Par sevi man arī kaut kā tā emocijas nesakāpj. Bet es visu laiku satraucos par ceļojošajiem ģimenes locekļiem. :(
Man te atmiņā gadījums ar vienu kundzīti, kura baismā liberāle un visu ļaundaru sapratēja. Kad pašai puiku bariņš no tilta iesvieda ar čiekuru pa vaigu, tad skrēja uz skolu pie direktora. Izstaigāja ar direktoru visas klases, lai atpazītu vainīgo, jo varēja tak ar čiekuru sasist brilles un briļļu lauskas savainot aci! Un man viņa teica, ka būtu priecīga aiziet un izbērt šito riebekļu kaulus viņu vecākiem uz galda. Un tad es viņai jautāju, kur tad tā tava liberālā attieksme pret pāridarītāju? Tā mēs šķīrāmies (uz mūžu), jo es viņu nesaprotot. Un tas tik viens no piemēriem.
Saprast un attaisnot- tās ir divas dažādas lietas. Un arī just līdzi reizēm nozīmē iesēdināt, lai vēl kaut ko sliktu neizdara. Esot bijis maniaks, ko noķēra, jo viņš tīšām pasi nozieguma vietā atstāja, jo nebija spēka pašam apstāties, tad labāk, lai policija apstādina.
Bet par ceļojošajiem ģimenes locekļiem runājot- man tāda liktens sajūta- ja būs lemts, tad tas notiks arī gaišā dienas laikā uz ielas tepat Latvijā. Teiksim, Olainē bija gadījums, ka pliks vīrietis ar daudziem naža dūrieniem pusdienlaikā uz ielas nodūra nepazīstamu sievieti.
Jā, es arī pie likteņa mēdzu ķerties, bet es savā (citu izslavētajā) apdomībā pilnīgi mierīgi varētu nolaist no kātiem konkrētu ļaundari. Un man neinteresētu nekādas tur viņa bēnības traumas. Drausmīgi, bet ar gadiem klūstu ļaunāka.
Es nevarētu. Ja nu vienīgi man smadzenes saietu uz īso un man šķistu, ka ar to izglābšu pasauli :D
P.S. Kā Tev tā kopumā klājas?
Ja atceros pareizi, Tu mani atdraugoji, jo kaut kur Tev nepiekritu vai savādāk vērtēju situāciju :D Tā te daudzi ir darījuši :D Jo es jau īpaši vārdus netaupu, kad aizraujos :D Varbūt sadraugojamies atpakaļ? Es gan īpaši mainījusies neesmu- brīdinu :)
Es arī neesmu mainījusies. Nē, drusku tomēr esmu. Vairs nemetos nekādās cīņās uz dzīvību un nāvi :D
Laipni lūdzu atpakaļ :) Ja es pareizi atceros, Tu kādus 10 gadus esi nokavējusi :D
Kopumā man klājas tā- notika A, tas labi, bet pēc tam notika B, tas slikti, bet beigās notika C, tas labi, bet tomēr izrādās, ka tur ir vēl faktors D, tas slikti, bet tiku galā un tagad ir E, tas labi :D Nu kaut kā tā :D Kopumā apmierināta ar dzīvi un kustinu uz priekšu vēlamajā virzienā ;)
|
|