|
| 7. Jun 2017 @ 23:00 |
---|
Es domāju, ka es gadiem nespētu no tādas puses uz to paskatīties, bet, kad beidzot spētu, tad gan jau, ka jā.
Nu jā, pēc simtu pieciem gadiem mēs varbūt samierinātos un censtos paskatīties arī uz slepkavu iecietīgi, jo kas tad mums atliktu pašu mieram.
Vispār ļoti smags jautājums, un arī taisnība, ka mūsu pašu mieram ir svarīgi saprast, ka ļaunums patiesībā ir smaga psihiska saslimšana vai kroplība, ka tie cilvēki patiesībā ir slimi vai garīgi sakropļoti, vismaz es to tā uztveru. Bet pārāk sakāpināts piemērs. Tāds, ka bail par to pat domāt un runāt.
|
From: | sw |
Date: |
8. Jūnijs 2017 - 01:22 |
|
|
|
(Link) |
|
Jā.
Piemērs nu gan nav sakāpināts, ja daudziem bērni un radi dzīvo un pārvietojas eiropā. Un ļaunums neesot slimība. To vēl Breivīku notiesājot akceptēja.
From: | nulle |
Date: |
8. Jūnijs 2017 - 08:20 |
|
|
|
(Link) |
|
+1
nedomāju, ka jebkad, lai kādi gadi būtu : pagātnē, nākotnē vai tagad, var mierīgi paskatīties uz sava bērna slepkavu un samierinoši teikt: nu jā, tā gadās, viņam nabagam tak grūta bērnība bija... Ibitī nē! neticu... nekur
Nu, vispār jau es arī neticu. Par to arī stāsts.
|
|
Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |