Diapozitīvs

Redzēt šos dzīvajā Arēnā Rīga bija baisi labi!
Prieks arī mājās klausīties - klusām to noteikti nevar paveikt. Bass mājās rībina drēbes. Arēnā - miesu svešie bāleliņi un māsiņa rībināja!

https://www.youtube.com/watch?v=h1BsKIP4uYM

Insults.
Diemžēl intīmi pazīstama kaite. Par laimi - ne uz paša ādas. Sencim bija kādi 3, katrs no viņa paņēma arvien vairāk, atstājot arvien mazāk - pavisam nejautri, kad cilvēku jau tā ikdienā nomocīja artrīti. Un tagad - tagad piekto dienu cīnos par savu kaķīti Rūsiņu. Insults uzradās pēkšņi, nokārās galviņa uz vienu pusi, pazuda prasmes gludi staigāt, actiņas šaudījās divas dienas. Kaķis noteikti dzīvoja izejoša dzēruma dullumā tās dienas. Bet situācija manāmi uzlabojas - 2x dienā dodu tablešu čupiņu un vispār - Kavet malači, 10! Beinerts sēž sarkans ar savu apaļo nulli.

Cikliskums.
Bērnībā daudz tiku mētāts pa sanatorijām - esmu uzaudzis vairāk starp mainīgiem svešajiem un svešumā, nekā starp ilgstoši savējiem savā vidē. Sencis pie manis brauca baigi reti - reizi nedēļās divās vai pat retāk. Jutos pamests, spiests būt tik par sevi. Ikreiz, kad viņš ieradās - tā bija patiesa un gaidīta svētku diena! Sanatorijā Krimulda sēdēju tālākajā smilškastē, lai skatītos, vai no gaisa vagoniņa neizkāps tētis... Pa retam jau izkāpa un tad es skrēju pretim, tiku pie limonādes un cepumiņa kāda, banāna! Svētki uz dažām stundām, pēc tam jau atkal 2 nedēļas pamestības, dzīvošana savā galvā, īsti neraizējoties par to, kas notiek "aiz loga", jo tāpat nav svarīgi - sīkumi, jo bērns jau agrā vecumā pagaršojis dzīves sūrumu, vecāka nāvi. Matene, atzīmes un pārējie sūdi uz tā fona - sūdi!

Atgriezeniskā saite.
Kad sencim sākās visi tie insulti, biju jau studentu un pastāvīgā darba gaitās. Uz dzimto pilsētu pie senča ciemos braucu baigi reti. Viņš noteikti jutās pamests. Noslēdzās. Tikai par sevi. Ikreiz, kad es ierados ciemos - viņa sejā atpazinu savu prieku bērnībā, svētkus. Vienu no tādām vizītēm Jūrmalas slimnīcā nofočēju, uzcienāju savu mīļo tēti ar alu. Tas smaids, tas skatiena siltums. Tik vienkārša lieta, bet īsti netika dots to baudīt ar savējiem - kad es pieaudzis, viņi jau prom. Tad viņš nonāca Kuldīgas slimnīcā. Biju ciemos, bet ne uz pēdējo reizi - pēdējā reizē devu priekšroku bradāšanai. Nedabūju atvadīties. Bēru procedūrās/aktivitātēs neiesaistījos, neprasīja neviens - visu tātad nokārtoja viņa izdarīgā māsa - pretmets viņam daudzās ziņās. Bik jābrīnās, ka neprasīja iesaistīties, bet nu - toreiz bezdarbā tāpat nespētu...

Mācība.
Sencis ir miris un man atliek tik ņemt vērā, ka esmu rīkojies neoptimāli, ka varēja labāk. Un skaidrs ir arī kā tieši var labāk. Bet nu, vai par citu cilvēku var parūpēties cilvēks, par kuru pašu dažreiz ir jāparūpējas? Tumsoņa tik tumsu citam spēj rādīt!? Un kā bijusī mana jokoja (ko pats biju iedomājies dienu agrāk): tu neesi kaut ko apguvis par insultu. Dzīve tev dot iespēju pamēģināt vēl.
Un es mēģinu - rūpējos un priecājos, ka dzīvs, ka situācija ievērojami uzlabojas! Prieks par apziņu - ja kaķītis būtu mūžam invalīds pēc šī - tas nekas, es tāpat viņu dikti mīlu, no rūpēm neatteiktos, pēdējās potes pakalpojumu noraidītu. Rūpes par citu. Vairāk rūpju par citu - tas man laikam ir tas apgūstamais. Bet, ja nekā apgūstama te nav - dzīvei ir sasodīta humora izjūta! Pirms gadiem pieciem sencis nomira 1. aprīlī. Vinam bija laba humora izjūta, izvēlējās pašu labāko datumu pēdējam jokam!

Fotoamatieris.
Viņš bija, es esmu. Viņš manus pašdarinātos dipus (reta lieta uz šīs pasaules) neredzēja, bet es šad un tad mēdzu atvērt ģimenes albumus ar viņa foršajām no A-Z darinātajām bildēm, kurās esam mēs visi - laimīgi un ar gaišu skatu nākotnē. Bet tad - pēkšņi satumsa. Bērnības bildes pēc manas 5. jubilejas ar milzīgo un supergardo Napoleonu - nav. Aiz tām parādās krāsainas mammas bēru bildes un viss, albums beidzas pusē. Man 6 gadiņi. Brālim - 5. Stāvam pie kapa neizpratnē, tukši skatieni... Pēc gadiem 36 pajautāju beidzot tēta māsai - kas un kā, kāpēc. Nekad nebiju šo jautājumu pacēlis. Nekad.
Vēzis ar superātrām beigām.

Pēdējā laika kolosālākais muzikālais atradums, otras tādas skaņas nezinu!
Tieši tas, ko ārsts izrakstīja pret šiem skādētajiem laikiem! Brīnos līdzi tautai komentāros - kā tas nākas, ka HENGE no YT dzīlēm izpeld tā pēkšņi un tagad, ņemot vērā samēro vērā ņemamo pastāvēšanas laiku, mūzikas oriģinalitāti, pozitīvismu, kvalitāti, 50-60 Space Sc-Fi tematiku psihedēliskā roka, elektronikas, nenopietnās mūzikas (u.c. žanru) skaņā ar skatu stāstā uz cilvēku no 3. puses?

Kas lēni nāk, tas labi nāk? Viena HIMNA pēc otras!
https://youtube.com/playlist?list=PL0zWO--2rNdcAqj_1wPhdW1fjg-EXiczo

Skolēni gatavojas Pogu vakaram. Visādi priekšnesumi ar humoru un dažiem pat ļoti labi sanāk!
Visa cita starpā skolā esmu skaņotājs. Skolā lieli 4x subīši (2 uz kanālu) un Line-Array 2x vidējo skaļruņu stabi. Tvīteru gan nav un manai ausij pietrūkst, lai proper izteiktu augšu daili... Jāierosina uzlikt!

Ielīdu skaļruņu kontroliera iestatījumos un apakšas bija limitētas līdz 60Hz. Es tāds: hehe. Pazemināju grīdu līdz 20Hz, lai jau vingro puikas kārtīgi, ja jau te tādi kārtīgi.

Tagad, kad skolēnu priekšnesumos skan basā balstīta mūzika, rībina proper!


Fun fact: blakustelpa ir bibliotēka...

Aizvakar draugs no plaukta izvilka nejaušu plati. Tā izrādījās šī, bet izvilka to viņš tāpēc, ka pārlasījās: Satanic-X viņam šķita.

Uzlieku plati, sāk skanēt superīgā I'm With Stupid. Atceros par klipiņu, uzlieku draugam klipiņu.
Iekārta tā pati, skaļruņi tie paši. Atšķirības - YouTube dod 27 gadus vecu saspiestu digitālo skaņas signālu, bet plate - 27 gadus vecu nesaspiestu analogo signālu - plate dzied, kamēr klips asiņainām ausīm vārtās pa sagraizīta metāla un sasista stikla lauskām. Kropla skaņa, distorcija augšgalā diezgan pretīga. Digitālās mūzikas pārākums praktiskajā pielietojumā bieži ir 1) bulšits un 2) neizpildīts solījums, kā arī 3) bizness: klipam nav jāskan lieliski, saskaņā ar dabā novērojamo studijas uzvedību.
Klipiņš skan ekstrēmi sūdīgi. Vienkārši kaka. Tas tagad ir baudāms vien tad, ja to palaiž reizē ar plati, ko es ar savu Yamaha resīveri principā varu arī izdarīt, ignorējot sinhronizācijas nobīdes : D

https://www.youtube.com/watch?v=nqiVvOXotyw

Neko, absolūti neko labu nevaru secināt par sabiedrību, ja vilcienā redzu 1. slimnīcas reklāmu, kura cīņai ar lieko svaru piedāvā ķirurģiski izgriezt daļu vesela, pilnībā funkcionējoša orgāna - kuņģi. Ceru, ka tomēr netuvojamies asv deģenerātismam, bet esmu spiests secināt, ka tuvojamies un man sirdī iezogas naids pret šo visu. Deģīšu tauta rada sev deģīšus visapkārt: soft power, dominējošā "kultūra".

Otstojs 3000000:
1) Leģitīmas operācijas leģitīmām saslimšanām neredzu reklāmās. Tas ir instruments, kuru pielieto kā pēdējo un pēc absolūtas nepieciešamības. Ķirurģiskā iejaukšanās nav sūdu bīdīt pa izlietni. Bet te es redzu, ka piedāvā svara problēmu "risināt" ar skalpeli. Koa? Slimi esat?
2) Ja vien tev ar vielmaiņu un hormonālo signalēšanu viss OK, tad tev vajag disciplīnu un aktivitāti, samazināt kaloriju skaitu diētā, strādāt ar sevi, nevis piekopt to pašu neveselīgo dzīvesveidu un graizīt tik kuņģi ik pa gadiem padsmit, jo tas maita tak atkal adaptēsies! Graizi tik kuņģi, bet turpini slimot ar visu pārējo resnajo komplektu, nevis risini visu holistiski ar sportu, ar izmaiņām diētā un uzvedībā?

Kur šāds ceļš ved? Kurā vietā tas ir risinājums? Kāpēc resnumu grib risināt ar ķirurģiju? Kas tā par paradigmu vispār?
Pisināt cilvēku ir bizness, ne? Šī, lūk, ir patiesa šausmene.