XOOX. Cilvēks. -

Vakar biju ietrāpījis Monotonija pirmizrādē JRT.
Es gan uz tādām filmām parasti neeju, latviešu kino neorientējos, un pat nezinu kāda atšķirība ir starp spēlfilmu un filmu (apgaismos varbūt kāds?), bet nu šitā bija burvīga. Un galvenais ka nebija tas dažreiz drūmums un dažreiz sasaistība, kas, manuprāt, bieži novērojama latviešu filmās, kad visu laiku redzi, ka aktieri TĒLO. LOMU. Šitā filma bija forša, jautra, naturāla un atsvaidzinoša, režisors, manuprāt, tikai ieguvis no scenārija neesamības, rokas kamerām utt. Smuki.
Bet nu sit man nost, bet es nesaprast, kur tur var iztērēt 101 tūkstoti latu. Nu kur? Kameru īre? Dekorācijas? Tur tādas bij minimāli.

Artuss Kaimiņš, kas filmā tēlo garu un iedomīgu lempi mani jau reālajā dzīvē tracina un filmā viņš parādīts vēl kaitinošāks un kretīniskāks. Tāds kretīns, ka ejot pa kāpnēm lejā gribējās pieiet viņam klāt un iešķelt :D. To, ka viņš tiešām ir tāds kretīns, viņš pierādīja filmai sekojošajā ballītē, uzbāžoties meitenēm (un tā arī nevienu nedabūjot), reibuma stāvoklī gāžoties citiem virsū un vakara noslēgumā veiksmīgi dabūjot pa purnu :)
Nu jā un par ballīti... šitik labā ballītē es nebiju bijis ilgi. Vide galīgi garām, nu tur nošļūkātas grīdas, veci krēsli gar sienām nu īsāk sakot kaut kāda aktu zāle :). Bet atmosfēra... ahh. Deju placis bija tik uzlādēts, nezināju, ka cilvēki vēl joprojām var tik mežonīgi un aizrautīgi dejot. Un smaidīt viens otram un nu.. būt tik forši :) laipni un atsaucīgi, ieskaitot slavenības (ar vienu izņēmumu). Viens džeks tā mētājās pa deju placi puskails, kā visīstākā rokzvaigzne, tā, ka es pat sāku pārdomāt, vai es tiešām esmu tik heteroseksuāls. Un alkohols pa lēto. Nu vienvārdsakot šausmīg forši bij. No sākuma. Beigās visi jau pārsvarā bija sadzērušies, sāka kauties utt. Kārtējo reizi pierādās, ka no tusiņa jāiet prom tad, kad ir vislabāk.