Daudziem topošajiem rakstniekiem trūka kaut kā tik būtiska kā dzīves pieredzes. Tas ir postmodernisma pārpratums- ticēt, ka vispirms var rakstīt un pēc tam dzīvot. Bet daudzi jaunieši grib kļūt par rakstniekiem galvenokārt tāpēc, ka vēlas rakstnieka mūžu. Tādējādi lietas tiek apgrieztas kājām gaisā. Vispirms jādzīvo, tad varbūt jārauga, vai sakrājies kaut kas, ko stāstīt, un to nosaka pats mūžš. Dzīve izauklē grāmatu. Nevis grāmata dzīvi.
-- Justeins Gorders, Cirka direktora meita, 117. lpp