wowow@14:37 - H. Kureiši lasot
Jāpiekrīt sievas reiz teiktajam, ka modernāa literatūra ir slima. Tā stāsta par slimiem un ļoti slimiem cilvēkiem. Vesels cilvēks ir neinteresants un garlaicīgs. Vai arī neviens vairs nav tik vesels, lai uzrakstītu kaut ko veselajiem par veselajiem, lai to kāds veselais izdotu, kāds cits veselais rekomendētu citam veselajam un veselie to pirktu un lasītu. Vienkārši nav vairs to veselo cilvēku. Nē, neapstrīdiet, es tiešām ticu, ka tā ir tikai slimā bildes puse, tikai greizā ne taisnā spoguļa atspulgs. Labāk iesakiet kaut ko jauku, ko palasīt pirms gulētiešanas.
Nakts
Es guļu gultā un gaidu miegu. Gaidu ieslīgšanu aizmirstībā, atbrīvošanos no bailēm. Mans skatiens ir fokusēts kaut kur iekšpus sevis, tas urda un rušina manas bailes. Es strauji grozu acu ābolus, liekot skatienam mētāties starp logu, durvīm, skapi un grāmatu plauktu, cenšoties neieslīgt sevī un neiepakoties mīkstajā baiļu pēlī. Domas kā biljarda bumbas atsitas viena pret otru un neparko negrib ripot luzās.
Šobrīd mana hipohondrija ir pievērsusies locītavām, man liekas, ka man ir artrīts- locītavas, saliecot līdz galam, mazliet smeldz. Es tās ik pa laikam zaglīgi aptaustu, saspiežu un tad atraujos, sirds atkal sāk pukstēt straujāk. Es skaitu pulsu un man liekas, ka tas ir par ātru, es atkal ieslīgstu nākamajā baiļu līmenī un tagad jau domāju par to, ka man, iespējams, ir astma. Man ir ārsta jau vairākus mēnešus atpakaļ uzrakstīts nosūtījumu uz pārbaudi, taču es neeju. Dienā dēmoni atkāpjas.
Sāk trūkt elpa un jūtu, ka bailes kļūst vēl lielākas. Man prātā ir doma, ka man taču varētu būt arī vēzis. Es elpoju caur muti, dziļiem un ātriem elpas vilcieniem. Es baidos par to, kas es esmu un cik ilgi būšu. Un kas būs, ja nebūšu. Nez kādēļ šī doma mani nomierina, jo uzrodas atbildības sajūta un tā ir vērsta uz kaut ko ārpus manis. Bailes pamazām atlaiž un es domāju par to, kas man noteikti, noteikti vēl ir jāizdara.
Es domāju par tādiem sīkumiem kā nauda un mājas. Par to, ko neesmu pateicis vai izdarījis. Ar ko neesmu parunājis vai saticies. Par to, ka trīsdesmitgadniekus raksturo nespēja jebkam piesaistīties. Mājai, karjerai, draugiem, ikdienas ritmam- ar visu esi saistīts nevis stingrā un iedrošinošā sasaistē, bet gan tādā kā staipīgā ķēpā, kas it kā satur, mazliet traucē, taču nenotur. Līdzko tu pieļauj iespēju no kaut kā atteikties, tu jau esi atteicies. Pārējais ir tik tāda koķetēšana.
Mans psihoterapeits saka, ka tāda vispārināšana nekam neder, ka vienmēr vajag sacīt "es", nevis "trīsdesmitgadnieki", "mēs" vai "tu". Ka tā esot daļa no problēmas- nespēja runāt par sevi. Es piekrītu, taču skaidroju, ka vispārināšana ļauj nejusties tik sasodīti vientuļam.
Patiesībā es nespēju uzticēties savam psihoterapeitam- īpaši pēc tam, kad uzzināju, ka viņš šo izdevīgo praksi nopirka no cita psihoterapeita. Prakse ir tik pelnoša, ka viņš var atļauties ik mēnesi tērēt trīs simtus latu un tad vēl ceļa un uzturēšanās izdevumus, lai katru otro nedēļu trīs dienas pavadītu Igaunijā, kur viņš iet psihoanalīzes kursu, kas plānots četru gadu garumā. Bail pat iedomāties, cik tas kopā izmaksā. Un iepriekšējais prakses saimnieks tieši pēc tāda pat četrgadu kursa savu praksi pārdeva, jo saprata ka negrib vairs ar psihoterapiju nodarboties, ka tas patiesībā viņam vairs nav svarīgi.
Es domāju par to, cik baisi un tomēr neizbēgami ir saprast, ka viss, ar ko esi nodarbojies līdz šim, vairs nav svarīgi. Un domāju vai iet pačurāt vai tomēr izturēšu līdz rītam. Doma par čurāšanu sev līdzi atvelk baiļu palagu, jo es sāku salīdzināt, ka agrāk čurāt vajadzēja retāk. Nekad nevajadzēja naktīs celties, lai iztukšotu pūsli. Protams, agrāk miegs bija ciešāks, to netraucēja bērni, kuri tagad nereti naktīs ceļas, nāk uz mūsu gultu un prasa dzert vai raud slikto sapņu dēļ, tomēr doma par prostatas iespējamo palielināšanos man nedod miera. Es dodos pačurāt.
Pēc čurāšanas es ieslīdu virtuvē un atrauju logu. Elpoju auksto ziemas gaisu un skatos tukšajā pagalmā. Sajūta, ka trūkst elpas, pazūd. Atpakaļ nākot es zaglīgi uzmetu aci pulkstenim. Es zinu, ka naktī nevajag skatīties pulkstenī. Fakts, ka ir jau trīs naktī, atdzen citādāka stresa vilni, jo tagad es jau pilnīgi droši zinu, ka nebūšu izgulējies, ka rīts būs slikts un ka aizmigt man neizdosies vēl vismaz stundu. Taču bailes ir prom.
Es atguļos gultā. Domas pievēršas darbam. Es pat domās nespēju aptvert visus paša neizdarītos darbus. Tie slīd man garām, prāts mēģina piespēlēt risinājumu katrai no problēmām, ka vajadzētu izdarīt to vai šito. Frekvence aug un es jau knapi spēju izsekot līdz katrai domai, kaut kādi aprauti fragamenti man drāžas gar acīm, izzūd jebkāda to secība un kārtība, mans prāts kā satrakojies zvērs plosās pa krātiņu, meklējot izeju. Kaut kādā mirklī es izslēdzos.
Zvans.