Nezinu vai esmu atkāpe no normas, bet savam ceturtklasniekam mācībās neesmu palīdzējis visus šos četrus gadus. Sieva arī ne. Vai nu gaiša galva, pareiza audzināšana vai laba skola un skolotāji. Ej nu sazini. Tiesa gan, vienmēr esam slavējuši un priecājušies par labām atzīmēm (arī diplomiem, atzinībām un liecībām), pie vakariņu galda pārrunājuši, kas jauns ir noticis skolā un katru vakaru prasījuši, vai viņš jau ir izmācījies un sakārtojis somu (mums ir vienošanās, ka līdz 9 vakarā tam jābūt izdarītam). Man liekas, ka tā ir pareizi, arī es savos skolas gados negaidīju palīdzību no vecākiem par saviem mājasdarbiem.
Ā, nē, esmu divas reizes meklējis gūglē kādu piemērotu dzejoli daiļrunāšanas konkursam un vienreiz skaidroju (konceptuāli) kaut ko par rēķināšanas līniju. Bet konkrētos uzdevumus puika taisīja pats.
Redzēs kā ies ar meitu, viņai rudenī jāsāk iet skolā. Tik mierīgi un bezrūpīgi droši vien nebūs, jau jūtu ar aknām :)