Janvārī mēs bijām jau pirmkursnieki otrkursnieki. Sesija bija jau beigusies vai vēl nebija sākusies, katrā gadījumā tas nebija īpaši svarīgi (jo pirmo sesiju kursu bijām izturējuši un pēc tam jau izkrist bija krietni grūtāk) un mācības nebija ne prātā.
Ar draugiem no kojām atradāmies Zaķusalā, sagatavojušies sargāt televīzijas torni. Bija nežēlīgi auksts un ik pa laikam kāpām ikarusos apsildīties. Ikviens dalījās ar visu kas nu katram bija. Ar šokolādes tāfelīti, ar karstu tēju no termosa, lauku vīri piedāvāja ieraut arī kaut ko stiprāku sasildīties.
Ik pa laikam pāri visai pussalai pāršalca satraukuma vilnis- kādam likās, ka pussalai tuvojas pa ūdeni (nobrauktuves bija nobloķētas ar traktoriem). Cilvēki sarosījās, uzvilkās, skrēja skatīties, drosmīgākie kaut kur tumsā meta akmeņus uz iedomāto uzbrucēju. Gaisā virmoja uzbudinājums un apņēmība.