Šodien pirmo reizi manā divu gadu ilgajā parastā, slinkā ziedotāja pieredzē,saņēmu kādu vēsti no cilvēkiem, kuriem esmu kādu naudiņu pārskaitījis.Viena puisīša mamma caur draugiem.lv bija mani atradusi un atsūtījusi 'paldies' vēstulīti. Parasti sanāk reizi divos vai trīs mēnešos ziedot pa desmit, divdesmit latiem caur ziedot.lv tiem projektiem, kas saistās ar palīdzību bērniem. Visbiežāk ziedoju tad, kad pašam iestājas lielais panīkums vai depresija- lasu palīdzības projektu aprakstus, asaras acīs un reizēm tas nostrādā kā terapija man pašam. Reizēm ziedoju tādēļ, ka man liekas, ka dzīvoju pārāk labi, izjūtu tādu kā vainas apziņu par tiem notriektajiem simtiem latu, kas apmierinājuši kādu manu mirkļa iegribu. Reizēm ziedoju tādā kā klusā pateicībā, ka mani bērni ir veseli.
Tas, kas ir visvājākais visā šajā ziedošanas lietā, ir atgriezeniskā saite. No vienas puses tāds ziedotājs kā es jau varētu zvanīt, painteresēties kā iet ārstēšanās, parasti jau šiem projektiem mammas vai tēta telefona numurs norādīts. Tomēr es esmu pārāk kautrīgs, nejūtos pietiekami iesaistījies, taisnību sakot tas nemaz mani tik ļoti neinteresē, lai zvanītu šiem tētiem un mammām, lai gan saprotu, ka uzmundrinošs vārds viņu cīņā par bērna veselību un nākotni reizēm var būt vērtīgāks par tiem desmit vai divdesmit latiem. Un pat sabiedriskais fonds Ziedot.lv netiek galā ar solīto informāciju par projektu gaitu- piemēram tagad, maijā, pēdējā pieejamā atskaite ir par pagājušā gada novembri. Es jau saprotu, atrast lielu ziedotāju vai atrast un paziņot par vēl kādu, kam palīdzēt ir daudz svarīgāk. Tikai...
Un tad vēl tas moments par anonimitāti ziedojot. Norādīt vai nenorādīt vārdu? Es norādu un tas mani mulsina, īpaši pēc tam, kad google jau pirmajā meklēšanas rezultātu lappusē norāda uz ziedot.lv. No otras puses- es taču nedaru neko nosodāmu, kāpēc man vajadzētu slēpt savu vārdu?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |