Man liekas, ka vismaz manējai mammai tā ēst taisīšana un rūpes par to, lai visi būtu paēduši un lai pietiktu (parasti jau paliek pāri) ir nodeva tam laikam, kad piecos no rīta vajadzēja sākt stāvēt rindā un tad uz veikala atvēršanu visiem bērniem arī ierasties uz rindu (uz galviņu deva kādu puskilo desas), tam laikam, kad Sibīrijā vajadzēja pārtikt no tā, ko varēja izaudzēt un no tā, ko varēja atrast tundrā. Un arī tam, ka visu to laiku ir licies- ja vien varētu nerūpēties par to, ko ēst- tad būtu gan saticība, gan miers, gan mīlestība. Un tāpēc arī mamma visiem mums vienmēr cenšas iedot kaut ko līdzi- nu gurķu burku tur un kartupeļus vai sīpolus. Un nevar jau viņai iestāstīt, ka tie kartupeļi dzīvoklī ātri savīst un lielo gurķu burku izdodas izēst tikai līdz pusei- sāk pelēt.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |