- 24.4.16 09:03
-
Vakar uz skoliņu neaizgājām - kaut kāds nespēks man. Bet mazā uz skoliņu ļoti grib. Tas, principā, ir lielisks rādītājs skoliņai/audzinātājiem - ka bērns reāli grib iet, ģērbties, un braukt utt. Un pēc tam skoliņā darboties.
Kas, principā, liek man atcerēties savu pieredzi skolā. Skolā es gāju tādā lauku rajonā, Viļakas puses ciematiņā, teiksim. Bērnu dārza tur nebija, 2 gadus pirms skolas mēs gājām uz klasi reizi mēnesī, un tad vienu gadu pirms - reizi 2 nedēļās (laikam). Atceros ka tas bija pirmais laiks kad es turēju rokā pildspalvu un mācījos rakstīt. Vispār priekš kreiļa tad vēl sūdīgi laiki bija. Pieņemsim, ka skolā sāku iet 6 gados. Tas ir 1984. gads (laikam).
Pirmajās divās klasēs mums bija viena audzinātāja, es neatceros vairs viņas vārdu, bet viņa bija tāda izteikti resna, un izteikti pretīgs cilvēks. Mani spieda rakstīt ar labo roku (kas man nesanāca un es arī negribēju), un pat vieninieku ielika "glītrakstīšanā". Tad trešajā klasē bija cita audzinātāja, Ausma, un viņa bija lieliska. Un arī ieteica man rakstīt ar kreiso, ja jau tā sanāk labāk.
Vēl atceros ka mums ļoti nepatika sākumskolas matemātikas skolotāja (Anna, iesauka - Donga), un viņa arī iedzina dziļu nepatiku pret matemātiku - nu, precīzāk, tādu kā neuzticēšanos un nevēlmi ar to nodarboties. Un tas, bērniem pirmajās sākumskolas klasēs!
(Mana māsa sāka iet gadu pēc mums, un viņiem no pirmās klases (un ilgāk), audzinātāja bija tā Donga. Man liekas, viņas klasei bija izteikti sūdīgs iznākums tāpēc. Mana māsa no videnes Rīgā izlidoja un vidusskolu pabeidza laikam tikai vakarskolā. Un par universitāti ne runas.)
Tas vispār ir ļoti dīvains koncepts tajos laikos valdīja - mazos bērniņiem likt sliktas atzīmes, pazemot pie tāfeles, likt piecelties un atbildēt utt. Tāpēc sapratne, ka pirmajās skolas klasēs vispār nevajag nekādas atzīmes likt vai vērtēt ir ļoti labi. (Mazā gan nākamgad sāks iet dārziņa lielo bērnu "Vorschule" grupā, un pēc tam pēc gada (ja psiholoģiski būs gatava) sāks iet skolā. Tāpēc es sāku ļoti par šiem jautājumiem domāt. Agrāk mani tas neinteresēja. Nu, interesēja, bet tādā abstraktā līmenī.)
No pirmajām 2 klasītēm (kas priekš mūsu klases bija nožēlojamas, dēļ tās resnās un nepatīkamās učenes dēļ), atceros spilgti tādas epizodes, kā mums mācīja par kautkādu "tīro šķīvīšu klubu", kur redz tēvocītis Ļeņins grib lai bērni pusdienās izēd visu šķīvi. Otrais, stāstus par Ķegumu un Olaini un kā tur būvē komunistisko nākotni. (Ap trešo klasi tie sūdi tika noskaloti podā - sākās biški brīvākas runas par to kā cilvēkus dzina kolhozos, par izvešanām, utt.)
Tas, ka "jāizēd šķīvis" vispār ir ļoti dīvaina ideja - tas var laikam ienākt prātā tikai tādiem kas karu pārdzīvojuši un bada gadus. Bērnam neko tādu mācīt nevajag, tieši otrādi - iespējams ka aptaukošanās epidēmija ir dēļ tā ka cilvēkiem iekalts galvā "izēst", "izēst". Tas ko bērnam varētu mācīt, ir ieklausīties ķermenī, un ēst tikai tik, cik gribas. Tikai tik, cik lai nav izsalkums.
Vēl tāds "tukšo šķīvīšu" efekts bija ka tajos gados - 84, 85 bija slikti ar pārtiku. Atceros ka veikalā pārdeva tikai neēdamu smirdīgu, vecu sviestu. Skolā pusdienās dažudien bija veca gaļa - tad visa skola smirdēja kad gatavoja, un mēs jau zinājām, bet bērniem spieda apēst. Citreiz, šķiet, tai gaļai pat odekolonu piešāva, lai nesmirdētu tik ļoti. Garšu gan tas neuzlaboja.
Tā pirmā audzinātāja bija no tiem cilvēkiem, kas piespiestu bērnu ēst par visām varēm, un kad bērns izvemjas, tas spiestu apēst izvemto.
(Ausma neko tādu nedarītu. Viņa bija laba.)
Tad, no tādiem nepatīkamiem skolotājiem var minēt fizikas skolotāju un matemātikas skolotāju. Te jāpiezīmē, mani vecvecāki arī bija bijuši skolotāji tajā pat skolā. Vectēvs no sākuma mācīja matemātiku un bija audzinātājs (viņu laikā audzinātājs laikam bija no pirmās klases līdz pēdējai). Vecmamma bija vēstures skolotāja. Es mājās tās vēstures grāmatas un matemātikas grāmatas pētīju - vectēvam bija daudz visādu matemātikas grāmatu, arī krieviski utt un arī par augstāko matemātiku.
Matemātika man padevās - tāpēc ka vectēvs pamācīja. Bet ar skolotājiem kontakts neveidojās - jā, es biju klasē labākais. Jā, braucu uz rajona matemātikas olimpiādēm. Jā - dabūju trešo, otro, pirmo vietu. (Bet tāda neuzticēšanās un nepatika visu caurvija. Nu, principā pēc tam sākās PSRS sabrukums un olimpiādes pat vairs netika rīkotas.) Bet, tas kā viņa pazemoja tos bērnus kas nevarēja tik ātri atrisināt, vai arī vispār nesaprata par ko ir runa...
Par fiziku. Fiziku es vispār nespēju mācīties - un tā skolotāja mācīt nejēdza. Kad vidusskolas beigu klasēs (8., 9. klase) parādījas runas ka vajadzētu kādu sūtīt arī uz fizikas olimpiādēm, es vienkārši atteicos gatavoties. Sūtīja vienu citu čali, kam ģimene bija no Rīgas pārcēlušies - tie t.s. Breša zemnieki.
Citi skolotāji un priekšmeti man pat īsti atmiņā nav palikuši šobrīd. Pēc pamatskolas, es pārcēlos uz Rīgu, dzīvojām centrā = es tiku iekšā RV1G. Ko tur komentēt? Jau tajā lauku skolā mums bija Elektronika BK11 datoru kabinets - oficiāli man tur neviena stunda nekad nebija notikusi, bet bija pulciņš un arī šad un tad izdevās skolotājai izprasīt "atslēdziņu" - un tad mēs tur ņēmāmies visai nopietni. Pēdējā klasē laikam es tur pamanījos krist nežēlastībā - vai nu bijām par ilgu spēlējuši (līdz vēlai naktij), vai kaut ko es salauzu, vai arī direktors uzzināja... Pat negribas atcerēties.
***
R1G savukārt tieši tajā laikā bija no Coca Cola saņēmusi 486 datorklasi dāvinājumā. (Blakus datorklasē bija vēl 286ie, un fizikas kabinetā metājās kautkādi nestrādājoši pirms-BK brīnumi.) Skolotāja Aija Lūse. Mūs mācīja Paskālu (es vēlāk pat stundu laikā patstāvīgi sāku apgūt C/C++), mācīja Windows un drusku arī Office (Word/Excel). Labi, ka Pakalne man netrāpījās. R1G datorklase bija leģendāra.
Es gan tur no sākuma arī biju tādā kā autsaidera statusā, jo Zaube, Aploks, Junkers varēja būt arī tādi mēreni dirsēji. Bet nu tas tā - skola ir skola. Mani laiki varēja būt "Golden Era", bet tie čaļi ir par kādu gadu-diviem jaunāki. (Varbūt jāsakontaktē Romans, ja nu viņam ir kāda pilnāka folkloras krātuves versija ar ko var padalīties.)
Vēl skolas laikā man izdevās dabūt kontu arī uz LU MII Aspazijas bulvārī (VM/CMS termināļi foajē), tur bija kautkādas 10 stundas atļautas mēnesī vai kaut kā tā. Pēc tam parādījās dators arī mammas darbā, un tad es sēdēju pa vakariem tur, nevis R1G. Principā, ka par programmētāju būšu, es jau tajā lauku skolā zināju, kad pirmo reizi BK ieraudzīju, un kad tikko sāku darboties ar to Vilnius BASIC. Un vidusskola, universitāte (RTU un tad viegls LU maģistrs lai nebūtu armijā jāiet), tas viss jau bija nolemts tad. (Manai māsai gan nekas nebija nolemts, un tā viņa pa dzīvi sitas. Un arī klasesbiedri un viņas klasesbiedri diezgan sūdīgus likteņus piedzīvoja.)
***
Stāsta morāle gan būtu tāda, ka ja bērns negrib iet uz skolu (neattasnoti kavējumi, pieņemsim, klaiņo vai basto) - nevis vecākus būtu jāsauc uz skolu, bet gan skolas direktoru uz ministriju. Jo kaut kas tajā skolā smird - bērniem rada tādu vidi, ka viņi negrib nākt, negrib sēdēt klasē, negrib komunicēt ar skolotājiem. Skolotājam pirmkārt būtu jābūt labam cilvēkam, bet mācīt vielu tas būtu sekundāri. Tas laikam ir arī Somijas modelis - nesalauzt bērnā vēlmi izzināt.
Nez kā te Vācijā vispār būs - Vācijas reitingi ir ļoti, ļoti viduvēji, priekš tā kā vajadzētu būt.
autortiesība
pīkstulis
ateja birkas
ienākt iedirst