- empātija un sajūtu apstiprināšana
- 5.2.16 13:20
-
mazā no rītiem šad un tad saka "es negribu iet uz dārziņu!" - tas ir lasām tā, ka viņa negrib "iet uz", tas ir, nepatīk pats celšanās, ģērbšanas, iešanas ārā, aukstumā, process - nevis dārziņš kā galamērķis. dārziņā viņai patīk tīri labi.
(nu, dažreiz viņa saka arī "es gribu palikt mājās", tas gan - ar tēti un mammu patīk vēl labāk. bet tas tikai 2 dienas nedēļā, un parasti vnk izvēršas multfilmu un ipad spēlīšu maratons, jo mēs esam drausmīgi sēnes. tajā ziņā dārziņš ir vnk vienīgais bērna attīstības glābiņš.)
no manas puses, pietiek ar to, ka es sajūtas apstiprinu. "jā, es saprotu, man arī no rītiem dažreiz negribas nekur iet", "jā, es arī gribētu palikt visu dienu kopā ar tevi". nevis sākt lečīt par kautkādiem pienākumiem, vai ka tā nedrīkst domāt/runāt/darīt - bet gan par to, ka šīs sajūtas ir dabiskas un saprotamas. ka obligāti jāiet, un nedrīkst neiet, bla bla bla.
un bērnam neko daudz vairāk arī nevajag.
īstenībā ja mazā 7os pieceļas, un jāiziet ap 8:40, tad līdz tam laikam paspēj pat uz dārziņi iet pati sagribēt.
***
jau kā 6 mēneši būs apkārt kopš sāka gulēt bez pampera. atšķirība starp 4gadīgu bērniņu un 4½gadīgu ir liela - viņa ir daudz patstāvīgāka, lielāka, prātīgāka nekā tas bērniņš savā 4. dzimšanas dienā.
jā, var jau saskatīt 5gadieka vaibstus - gribēs arvien vairāk darīt, ņemties, pētīt.
tagad jau kādu nedēļu viņa arī guļ savā personīgajā lielajā gultā (tas ir, pārcēlām no matrača uz gultu, kopš no mazās gultiņas bija izaugusi). tad gan viņai biški nojauca galvu, tagad ir pāris reizes gadījies ka naktī pamostas, sēd gultā un raud - nemāk izlekt no gultas ārā un "aiziet" uz tualeti - no matrača piecelties bija viegli un bez problēmām. lielā gulta: atkal kaut kas jauns.
autortiesība
pīkstulis
ateja birkas
ienākt iedirst