- 2013.09.14, 08:46
- Es sēdu parkā, ir saulains, dzestrs rudens rīts. Zem koka nokritušajās lapās skraida vāverēns, es gribu to nofilmēt lai parādītu meitiņai. Sniedzos pēc telefona, nevaru to atrast.
Es gribu kaut ko pierakstīt, kabatā ir kartona gabals, bet nav rakstāmā. Es pagriežos, lai paņemtu no somas zīmuli, bet somu nekur neredz.
Es sēdu ratiņu krēslā, un uz kartona ir kaut kas uzdrukāts.
Tas nav parks, bet gan pansionāta teritorija. Lūk, citus vecīšus arī atved pasēdēt līdz pusdienām, daži spēj atbraukt paši. Es neatceros, kā šeit nokļuvu. Nevaru neko atcerēties.
Es sēdu parkā, spīd saule, zem koka nokritušajās lapās spēlējas vāverēns, es gribu to nofilmēt un parādīt meitiņai. - 4 rakstair doma
- 14.9.13 12:42 #
-
Izlasīju un vispirms padomāju, ka ņemts no kāda 'dementia awareness' materiāla, tad ieraudzīju tagu. Iespaidīgi.
- Atbildēt
