Faith Club

24.4.07 10:51
mako iemetis tekstu, kas ilustrē ideoloģiskos procesus masās. Teksts ir veidots kā eseja ar 3 daļām: ievads: "laba ideja"; izlaižot pašu transformācijas procesu - "pārprasta degsme ideju novest līdz absolūtam"; izlaižot iemeslus kāpēc sistēma bankrotē - "sistēmas krahs", tribunāls un sistēmas atgriešanās izejas stāvoklī + svārsta efekts, procesam ejot pretējā virzienā vēl lielākā amplitūdā.

Vispār, tekstu var uztvert kā alegoriju par komunisma būvēšanu vs. atgriešanos pie laissez-faire kapitālisma, laikam jau fabula varētu likties interesanta tai paaudzei, kas nezina kas ir kolhozs un kāda bija saulainā nākotne.

Bet es gribu parunāt par citiem procesiem. un par pašu teksta ideju, ka pieklājības sabiedrība nav dzīvotspējīga un ka tā kā ideja var tikt pagriezta līdz absurdam. Pirmkārt, jau, mums ir piemērs kur šāda sabiedrība darbojas, t.i., Japāna, kur pieklājība ir dzīves norma.

Otrkārt, sapratīsim, ka cilvēks pēc dabas ir plēsīgs zvērs, ar slepkavas instinktiem. Vienīgais, kas cilvēkam ir kopīgs ar kautkādu kultūru, ir tās normas kas evolūcijas gaitā ir izstrādājušās un pieņemtas kā nepieciešamas sabiedrības izdzīvošanai. Cilvēku, kas bija riebīgs un rupjš, cilts izraidīja, un viņš viens pats mira džungļos. Sekojoši, rupekļu vairošanās tika ierobežota.

Laukos, pirmatnējā kopienā, zemnieki ciematā visi strādāja kopā, un lai varētu izdzīvot bija nepieciešama savstarpēja palīdzība, apziņa, ka dienu dienā, gadu gadiem ir jāsadzīvo ar tiem pašiem cilvēkiem, pieprasa, lai tu izturētos pieklājīgi - citādi tev ļaus nosprāgt badā, kad pienāks laiks.

Nez kā Japāna nokļuva pie viņu izpratnes par "godu" un tā pazaudēšanu (losing face). Domājams, dzīvojot izolācijā tūkstošiem gadu (un nekādas klaiņošanas), cilvēki spēj izveido izdzīvošanas kodeksu, pie kā pieturēties, lai viens otram nepārgrauztu rīkli.

Hiphopa laikmetā katrs pagalms ir par sevi.