14. Augusts 2016

• 2016.08.14, 12:45
• "Last summer when Europe was engulfed with increasing waves of migrants and refugees from Muslim countries, Ms. Merkel, moving unilaterally, announced that Germany would take in an astounding 800,000. Naturally this was taken as an invitation, and more than a million came. The result has been widespread public furor over crime, cultural dissimilation and fears of terrorism."
  [...]
  "The powerful show no particular sign of worrying about any of this. When the working and middle class pushed back in shocked indignation, the people on top called them “xenophobic,” “narrow-minded,” “racist.” The detached, who made the decisions and bore none of the costs, got to be called “humanist,” “compassionate,” and “hero of human rights.”
  [...]
  "The larger point is that this is something we are seeing all over, the top detaching itself from the bottom, feeling little loyalty to it or affiliation with it. It is a theme I see working its way throughout the West’s power centers. At its heart it is not only a detachment from, but a lack of interest in, the lives of your countrymen, of those who are not at the table, and who understand that they’ve been abandoned by their leaders’ selfishness and mad virtue-signalling."
  [...]
  "From what I’ve seen of those in power throughout business and politics now, the people of your country are not your countrymen, they’re aliens whose bizarre emotions you must attempt occasionally to anticipate and manage."
  [...]
  "Affluence detaches, power adds distance to experience. I don’t have it fully right in my mind but something big is happening here with this division between the leaders and the led. It is very much a feature of our age. But it is odd that our elites have abandoned or are abandoning the idea that they belong to a country, that they have ties that bring responsibilities, that they should feel loyalty to their people or, at the very least, a grounded respect."
  Tags: politika
  
  
• 0 rakstair doma

• 2016.08.14, 21:05
• Noskatījos vēlreiz dažas vecas filmas. Klasika.
  1) Back to the Future. To īstenībā kādas 3 reizes noskatījos. Secinājums: ģeniāla filma. Ģeniāla un ideāla! Sākot filmu skaties uz tiem pulksteņiem. Tur var redzēt gandrīz pusi no sižeta - superīgs foreshadowing. Pēc dinamikas ļoti atgādina Die Hard - sāc tik skatīties un fsjo, vienā pūtienā laiks aizlido.
  
  2) Amelie. Nolasījās pavisam, pavisam citas sajūtas un izpratne, nekā toreiz 2002. gadā skatoties. Tagad saproti ka tā meitene ir galvā sajāta, dēļ tā kā viņa bez vecākiem (bez vecāku mīlestības augusi). Un lai agrāk likās ka tā tāda feel-good filma, īstenībā tā ir filma par ļoti, ļoti nelaimīgu bērnu.
  
  3) Silence of the Lambs. Viena no labākajām filmām *ever*. Bet jocīgi - pārējā Jonathan Demme daiļrade mani kaut kā nav uzrunājusi - varbūt vajadzēs plānveidīgi noskatīties. Jo tas, kā kamera strādā, kā tā parāda pasauli, ir ārkārtīgi skaisti. Man liekas, nevienā citā filmā neesmu redzējis tik izteiksmīgus un dziļus tuvplānus. Piemēram kā Hannibals izprašņā par jēriņiem uz beigām.
  
  (Lai gan ja tā padomā, varbūt man interesē tikai viņa operators (DP) un montētājs (editor) - Tak Fujimoto un Craig McKay)?
  
  4) The Beach. Kaut kā trāpījas Netflix, domāju sākumu paskatīšos, bet nosēdēju visu filmu. Šī arī ir viena no formējošām filmām, un arī, pārsteidzoši kā ir mainījusies izpratne. Toreiz likās ka tā ir par ideālas sabiedrības veidošanu, par to kā izveido paradīzi un kā to pazaudē, utt. Par tādu kā grupas dinamiku. Par to ka īstā paradīze ir tikai jāatrod, jāuzmeklē.
  Tagad: ka tas čalis (mūsu varonis) ir galīgi nelūgts. Vai arī, tas kā Etienne nosoda visu pārējo vienaldzību kad Cristo mirst, ir nepareizi.
  
  Ka tā grupa uz salas tiešām ir no tādiem cilvēkiem veidota, kas vienkārši to mirstošo nolamās, par to ka šis pārāk vaid un traucē čillot, un izgrūdīs ārā nomirt - un tās ir viņu tiesības. Viņi ir izveidojuši savu "paradīzi", un vienkārši ir izrādījies ka ienācējs tur neiederas! Piemēram, Sal ir tiešām tāds cilvēks kam patīk tā nošķirtam no civilizācijas dzīvot un ne par ko nebēdāt. Un tas, ka mūsu varonis, vai Etienne, šos nosoda un sauc "dzīvot realitātē", konfrontēt nāvi vai vēl hz ko, sociālo "netaisnību" ir tik... truli? Pis vien prom, "taisnības" cīnītāj.
  
  Precīzāk sakot: man arī tā komūna vairs nepatīk, un galīgi neliekas ka tā ir kaut kā ideāls. Bet skaidrs ir tas ka tur ir savākušies vienādi domājoši cilvēki (tas ir - padomā loģiski - triekties uz hz kādu Taizemi, prom no civilizācijas uz kkādu neapdzīvotu salu, dzīvot naturālajā saimniecībā kaut kā uzturot ekvilibriju ar vietējiem gandžas bandītiem, atrast un uzaicināt cilvēkus, kam tāda dzīve ir pieņemama, un der). Viņi ir citādi. Vienkārši, ir pavisam citādi saskrūvēti. Var teikt, pilnīgi psihi. Bet tad atnāk kaut kāds īblis kam tāda dzīve ne der, ne viņš tam ir gatavs, ne arī ir kaut mazākā izpratne nahuj tā vajag. Bet šis ir nāvīgi pārliecināts ka viņam tur ir jābūt.
  
  Huju! Nevajag tur bāzties, kur esi nelūgts. Tāda man tagad palika izpratne no filmas.
  
• 1 rakstair doma