14. Jūnijs 2016

• trolldad 4g10m
• 2016.06.14, 08:09
• Iestāstīju(-ām), tātad, mazajai ka viņai mēle paliek zaļa, kad melo. No tā vairāki secinājumi izriet. 1) Ne viss, kad saka nepatiesību, ir meli. Dažreiz tie ir joki. Var teikt, joks ir meli, kas ir pilnīgi nesvarīgi. Kad joko, mēle zaļa nepaliek.
  2) Mazā cenšas noķert mirkli, kad mēle ir zaļa. Pasaka kautkādus melus un skrien pie spoguļa skatīties mēli. Es gan apgalvoju, ka mēle paliek zaļa tikai uz to brīdi kad melo, pēc tam nav zaļa.
  3) Sekojoši protams cenšas melus teikt tā, lai neredz mēli. (Pieliek mutei priekšā plaukstu, vai arī aizgriežas lai neredzu.)
  4) No meliem, vispār, vienīgie tādi nopietnie ir ka dārziņā viņu kāda meitene (A. vai L.) esot pagrūdusi vai kaut ko atņēmusi. (Nē, nu īstenībā L. un A. arī var būt diezgan negantas, bet M. mēdz izpušķot, un parasti pati ir nokritusi vai sasitusi kaut ko. Mēdz stāstīt lai viņu pažēlo. Bez tam viņa ir daudz lielāka par tām divām, vismaz uz pusi galvas garāka jau.)
  5) Var pierādīt, ka saka patiesību, rādot mēli. Tad man, protams, būtu jātic.
  
  No audzināšanas viedokļa šeit ir tāda nianse ka lai panāktu to, ka viņa nemelo (vai arī, ka melošanu ir viegli atpazīt) mēs paši viņai melojam. Es pieņemu, ka tiek ieaudzināta tāda kā apziņa, ka nedrīkst melot, jo tas tiks ātri atklāts, bet no otras puses - varbūt tas ir pārāk negodīgi pret bērnu?
  Tags: m
  
  
• 6 rakstair doma