21. Novembris 2013

• 2013.11.21, 09:51
• Pāris vārdus par miegu.
  
  Tā nopietni sleep-training uzsākām mēs oktobra sākumā.
  Mazā guļ savā gultiņā, atsevišķā istabā. Pirms tam gulēja ar mammu uz matrača (cosleeping, zīdot). Izlēmām par šo tāpēc ka jau pārāk pa nakti spārdījās, izmantoja krūti nevis ēšanai bet komfortam, koda, un arī nemierīgi gulēja, nevarēja izgulēties ne pati, ne A.). Kad sākām režīmu, mazajai jau bija 2 gadi 2 mēneši.
  
  Miega režīms ir: diendusa 13:00 (tad arī dārziņā liek gulēt), 20:00 gultā uz nakti (parasti aizmieg uzreiz, vai 10 minūšu laikā). Mostas diezgan precīzi ap 7:00. (Tad A. ceļas un iet uz matrača vēl pazīdīt un pamiegoties. Ap 7:30 gan mazā jau ir augšā un tad nākas jau vērt vaļā aizkarus un iedot kautkādas spēļmantiņas. Ap 8:00 visi ceļamies, ap 8:45 ir jāiet uz dārziņu.)
  
  Pirmās 2-3 dienas (oktobra sākumā) ieviešot režīmu bija liela bļaušana. Bet tad vispār bija traki, kā es agrāk rakstīju: gājām gulēt ap 22:00, bija problēmas ar iemigšanu, viss dēļ mazās pārguruma vakaros.
  
  Tajās dienās bija tā - vispirms 90 minūtes nobļauj pirms aizmieg, tad stundu, tad 30 minūtes. Vispār, stāsts bija kā viņu piespiest gulēt gultiņā vienai, nevis uz matrača, ar mammu. Bet bija vieglāk nekā varēja būt - viņa necēlās, paklausīgi gulēja. (Citiem bērniem nākas izdomāt visādus gājienus lai neceļas un nekāpj no gultas ārā). Un tad pēc dažām grūtajām dienām jau aizmiga ātri - praktiski 5-10 minūtes. Tad sākās mošanās naktī. Modās 22:00, tad 12 vai vienos, tad vai nu 3jos vai 5os. Tas vēl nekas, pamostas, pabļauj, aizmieg. Ja bļauj ilgāk, es nācu, pamierināju. Tad vienā brīdī mazā saprata ka no gultiņas var rāpties ārā, un nākt pie vecākiem.
  
  Vispār, soli atpakaļ - mana kļūda bija tas, ka es viņu noliekot gultā, viņai iemiegot sēdēju pie gultas un lasīju (nu, tur, īstenībā lasīju uz ipad grāmatu par miega problēmām). Arī mierinot pēc nakts pamošanās, vai atvedot atpakaļ uz gultiņu kad pieceļas, paliku istabā un lasīju. Mazā pierada, ka es esmu istabā viņai iemiegot.
  
  Bet joks ir tāds, ka bērns naktī pamostas, un kontrolē - vai situācija ir tāda pati, kā bija iemiegot? Ja viss tā pat, uzreiz galvu atpakaļ uz spilvena un iemieg un guļ tālāk. Ja nesakrīt - sāk bļaut, uzmostas pavisam, sāk celties un meklēt.
  
  (Tas pats knifs, kā labāk bērnu gultiņā ielikt kad viņš ir samiegojies un nav aizmidzis vēl - jāļauj iemigt jau noguldītam. Liekot gultiņā aizmigušu, parasti mazais vnk pamostas, un visa midzināšana vējā. Princips tas pats.)
  
  Tātad pareizi ir tā, ka noliekot gulēt mazo, es uzreiz izeju no istabas. Mazā aizmieg tumsā, vienatnē. Kad pamostas naktī - arī ir tumsa, vienatne, mazā saprot ka viss ir kā bijis (normāli), un guļ tālāk. Var teikt, visu novembri vairs problēmu nav (bet ar bērniem tā ir - viss protams ir tikai fāze).
  
  (Grāmatā par celšanos naktī arī tā ir teikts - tad vnk ir spītu cīņa, kurš uzvarēs/kurš salūzīs. Ir kā robotam mazo jāved atpakaļ uz gultu, bez mierināšanas, bez runāšanas - lai mazā redz ka šādai uzvedībai nav augļu. Nācās arī uzlikt uz durvīm to bērnu vārtiņus, lai netiek ārā.)
  
  Vedot uz gultu, katru reizi pārbaudu pamperu. Dažas naktis gadījās ka viņa apkakājās pa nakti. Varbūt arī tolaik nāca zobi.
  
  Tagad mēs par katru labi nogulēto nakti līmējam uzlīmītes kalendārā (un 2 uzlīmītes sestdien/svētdien, kad viņa labi noguļ diendusu):
  ( bilde, tālāk )
  Tags: m
  
  
• 4 rakstair doma