27. Februāris 2009

• 2009.02.27, 18:37
• "«Mēs esam spiesti secināt, ka krīzes beigas vēl ir tālu, tā pat nav sasniegusi savu virsotni,» tikšanās laikā [...] paziņoja Putins."
  
  Jāteic, "virsotnes" metafora runājot par krīzi ir visai debīla. Kāpēc? Tāpēc, ka liek domāt, ja krīzes virsotne tiks sasniegta, tad atliks tikai pa kalna nogāzīti ripot uz leju, viss pats par sevi sakārtosies, un viss būs bumbās.
  
  WRONG. Te iederas tikai un vienīgi bedres, vai akača metafora. Tikai kad būs saniegts dibens, varēs atsperties, un sākt kārpīties ārā, lēnītēm rāpties uz augšu.
  
  Līdzīgu kļūdu savulaik pielaida programmatūras metodoloģiju vārduļotāji, nosaucot vienu populāru izstrādes metodoloģiju par "ūdenskrituma modeli" (waterfall). Tāds nosaukums liek domāt, ka programmatūras izstrāde ir kā straume, tik tek un tek pa kāpnītēm uz leju, viss notiek, viss izdodas.
  
  Pēc neskaitāmiem izgāztiem projektiem vīri sāka saprast, ka modeli radikāli jāpārskata, un jauno modeli jāsauc vismaz par strūklakas modeli - saprotot, ka lai kautko virzītu uz augšu, ir jāpieliek arvien lielākas un lielākas pūles...
  Tags: krīzes hronikas
  
  
• 6 rakstair doma