|
Nov. 22nd, 2014|04:51 pm |
Labdien, ar jums Vistu speciālista literatūras apskata lappusīte, šodien pievērsīsimies detektīva žanram, kā arī netipiski bieži pieminēsim Hariju Poteru. ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) rediiss, tu mūs dzirdi? Pēdējā pozīcija priekš tevis varētu būt ņaška, man šķiet.
Žēli nolikuši atpakaļ plauktā Flinnu, nolēmām, ka šoreizīt pieķersimies kam pavisam savādākam. Kamrāds rekomendēja
The Magicians / Lev Grossman
Nē nu kā, nu uzrakstīts galīgi neslikti. Visādi fōkusņiki arī ir sirdij tuva tēma (starp citu, jūs "Penn & Teller: Fool Us" esat redzējuši? Ārkārtīgi kļova!). Bet nē, nē, man neizdodas nopietni uztvert kaut ko par Īstu Maģiju un visādām burvestībām, es to pašu vienīgo Potera filmu ar mocībām līdz galam noskatījos. Ja jūs spējat ko tādu palasīt, katrā otrajā lappusē pie sevis nenovelkot "oh, bitch please!", tad varbūt ne vainītes. Es pametu.
Un devos smelties iedvesmu cien. anonīmusa L. komentāros pie iepriekšējā tematiskā posta.
Blue Monday / Nicci French
Viena no tām grāmatām, par kuru jau pēc mēneša vairs neko īpašu nevari pateikt, bet tajā pat laikā atceries ar prieku. Galvenā stāsta smadzeņotāja te ir psihoterapeite, kura garlaikoti uzklausa kārtējā apnicīgā pacienta runas plūdus, un piepeši salīmē, ka sapnītis, kurā viņš padalījās, až detaļās sakrīt ar IRLā notikušu noziegumu. Jaunkundze palecas, iztrenc ačkariku no sava kabineta un aizelsusies nesas uz policiju, kur viņu pieklājīgi uzklausa, taču palūdz turpmāk ar šādu huiņu viņus vairs netraucēt. Nu un no šīs vietas sākas samērā aizraujoši pavērsieni, lasāmo nolikt malā kļūst aizvien grūtāk, līdz tad, kad tu vairs neko negaidi un pamazām beidzot atslābinies, piepeši ir vēl viens tāds "whoa, didn't see THAT one coming!" o_O
Ne tā, ka "ņemiet, noteikti izlasiet!", bet ļoti laba atslodze pēc darba dienas.
The Cuckoo's Calling / Robert Galbraith
Jā, biedri, jā!, lūk tieši ko tādu mēs ar nepacietību gaidījām. Detektīvu savās vislabākajās tradīcijās, tādu, kur sākotnēji bezcerīga puzle tiek līmēta kopā pa maziem gabaliņiem, un, kas ļoti svarīgi, pie beigām autors kakbe saka "nu! Nu? Tu tagad visu zini, domā!", un tu cītīgi mēģini prātā salīmēt visus iegaumētos faktus, un saproti, ka tomēr nekas nesanāk. "Nu labi, stāsti!", tu ar interesi pāršķir lappusi, saproti, ka vēl tev nestāstīs, vēl mazliet pavilks garumā, bet tev tak gulēt jāiet, nu! Rezultātā aizmiedz pret rītu.
Seriāla pirmā grāmata, kuras ievads nepiedodami ilgi iepazīstina ar galveno doktoru hausu – uz bankrota robežas esošu ne pārāk veiksmīgu privātdetektīvu – un viņa kadiju – darba meklējumos pieklīdušu jaunkundzi, – bet tad beidzot ķeras vērsim pie lietas: slavena supermodele atrasta visnotaļ "pļukt" stāvoklī zem sava dzīvokļa loga. Policija izveic obligātos pētījumus, uzspiež zīmodziņu "pašnāvība" un noglabā lietu arhīvā. Savukārt supermodeles brālim ir kaut kādas nelāgas aizdomas un tā nu viņš piedāvā mūsu galn.varonim nelielu žūksnīti banknošu, lai viņš vēlreiz papētītu visu šo negadījumu.
Labi, pareizi, klasiski, visiem oktobrēniem piemērs.
The Silkworm / Robert Galbraith
Nē nu ko, nu ņemsim nākamo, mēs visādi atbalstām pārbaudītas vērtības.
Kāds vidēja līmeņa rakstnieciņš až vienā dienā kļuvis par Lielbritānijas populārāko literātu. Gan ne triviālā veidā. Redz', pirms tam viņš ir uzcepis grāmatu, kurā stipri neglaimojoši aprakstījis virkni cilvēku, ar kuriem viņam ikdienā nākas saskarties. Nu un kāds viņu ir nomušījis, pie kam precīzi tādā veidā, kāds aprakstīts tajā viņa nolāpītajā grāmatā, kuru, pie kam, tipa, neviens vēl nav lasījis.
Čo, viss savās vietās. Valodiņa raita un patīkama (nē nu tam nevajadzētu izbrīnīt, ņemot vērā, ka zem šī pseidonīma raksta neviens cits, kā Dž. K. Roulinga (ha!)), sižets samuģīts uz teicami, bet... Bet kaut kas nebija. Kādu brīdi svārstījos, vai riskēt ņemt serčika nākamo grāmatu, bet tad noskaidroju, ka tādas nemaz vēl nav, nu i labi.
Bet štrunts par visu. Pēc tam jēGrāmatiņā kaut kādā dīvainā veidā ielavījās
Night Film / Marisha Pessl
Nē nu tur ir kā. Sākumā tā grāmata reāli pat kaitina. Autors tur it kā mēģina radīt kaut kādu spocīgu atmosfēru, tajā pat laikā rakstot gardi ciniskā tonī, vidusskolnieciskā centībā spriedelē par simbolismu filmās, ap kurām viss grozās, nu un tu tāds vīpsnā un turpini tikai aiz tīras pieklājības. Un tad vienu vakaru, kad darbi beidzot norimušies, tu paņem to grāmatu rokā, lai stundiņu pirms miega mierīgi palasītos, un nākamreiz, kad tu paskaties pulkstenī, ir jau divi. Tu aizej nervozi uzpīpēt, apsoli sev, ka trijos gan liksi nost. Apmēram piecos, rīta putniem čivinot, tu esi atguvies no trīskāršas adrenalīna devas intravenozi, beidzot noliec lasītāju blakus un apjēdz, kas te tikko ir noticis. Ka visu šo laiku tu pie sevis esi štukojis tieši to, ko autors gribēja, lai tu štuko. Juties pats gudrākais, stāvējis tam visam pāri, bet, gluži kā galvenais varonis, arī tu pats esi ļāvies tai pašai neracionālajai histērijai, dēļ kuras tikko sešas stundas nekustīgi sēdēji un pārbaudīji savas sirds-asinsvadu sistēmas izturību, kā tas cilvēks tajos burtos — tas esi tu pats šajos pašos notikumos!
Un tā nav glaimojoša atklāsme, protams, tev taču patika justies pārākam un gudrākam, vai ne?
Ārkārtīgi populārs šausmeņu režisors (labi, jāatzīst, aprakstītais ar viņu saistītais "kults" nešķita ticams, bet pieņemsim to kā obligātu nosacījumu), kurš jau gadiem ar ģimeni slēpjas no sabiedrības. Režisora atvase, kura kādā ne pārāk jaukā dienā smuki novelk zābaciņus, novelk zeķītes, kārtīgi noliek blakus un... nolec no torņa. Pļukt. Nu un žurnālists, kurš vienreiz jau mēģināja šo to izpētīt par minēto Režisoru – tas gan diez ko labi nebeidzās, principā viņš kopš tā laika netiek uztverts nopietni, – nekavējoties saberzē roķeles un saprot, ka tagad ir labs iemesls mēģināt vēlreiz. Jo īpaši tāpēc, ka viņš to meitēnu ir redzējis. Ļoti, ļoti dīvainos apstākļos. Vārd'sakot, viss sākas kā vēl viens detektīvstāsts, un neviens negaidīja, kā tas izvērtīsies.
Pēc jaudas tuvu jau reiz minētajam The Mall, tikai šeit jau mēs runājam par augstāka līmeņa literatūru, nekā vienkārši drukāta [spoiler_deleted]. Wow. Ļoti.
|
|