Krustvārdu mīkla

te nekā nav, nekā, nemaz. 

17:27, pirmo reizi atrodot laiku darba vietā apmeklēt pačurātuvi, pēkšņi konstatēju, ka atmosfēra kā kapos - pilnīgi tukšs, kluss un mierīgs, nez kur pēkšņi izgaisuši apmēram 100 cilvēki. Punktuāli ievēro darbalaika beigas, laikam jau. Klusām paklauvējusies, kabinetā ienāca sirsnīgā apsardzes speciāliste ar man izgatavoto caurlaidi un nopūzdamās teica, ka, ja es paliekot tik vēlu, man mājās jāejot pa tehnoloģisko izeju. Administrācijas māja jau slēgta un aizzīmogota. Tā nu 17:57 gāju uz specapģērba noliktavu paņemt tehnoloģiskos zābakus un likumpaklausīgi izgāju caur Termināļa vārtiem. Garām, žēli čīkstinot ritošo, pabrauca dienesta Ikaruss koši zilā krāsā.

Nopirku šodien čupām dārza sveces, rīt iešu lūkoties garāžā, cik vēl lāpu atlicis no citiem pasākumiem. Satumstot visu aizdedzināšu. Salūts lai izpaliek galvaspilsētas cilvēkiem.
4 kilogrami kāpostu jau katlā sasautēti, vēl cepšu maizi un raudzīšos kā sutina mežasivēnu. Pildītas olas, dzērveņu ķīselis un varbūt daži atbrauks ar rupjmaizes kārtojumu.

Soundtrackā Gaismas pils, Manai dzimtenei un Teic, kur zeme skaistākā. Par Dievs, tava zeme deg vēl jādomā.
Karogs jau plīvo :)

Priecīgi arī jums lai, gaismas stariņi, visiem un katram!

Es tā, neko daudz, tikai pakūdīšu, man jau pašai nespīd, bet nu varbūt kādam ir iespējas un laiks un vispār...
Pateicoties mānijai 'Varbūt kaut kur drusciņ aizlidot' (kas man, kā jau teicu, kādu laiku paliks nerealizēta), es šad un tad pačekoju ko nu kur var dabūt par pievilcīgām cenām, un re:

ČSA visu novembri izpārdod reisus Rīga->Prāga->Barcelona (Prat) roundtrip, cena 112.80 LVL; Londona LHR (18.-22., 23.nov): 114.37 LVL
Tam pašam ČSA, Rīga->Prāga->New York JFK, 7.-15. Nov., 378 LVL (ok, šis ir nothing special, esmu lidojusi arī pa 278)

Ryanair līdz šīs dienas pusnaktij vispār n tās destinations ir par velti, piemēram (maršruts maniakiem) Kauņa->Birmingema->Kauņa dienām 2.-9. decembris ir pieejama par 0.06 LTL (vārdiem: seši Lietuvas centi); vēl Ryanam Bristole->Barcelona ir par velti, žēl, bet ziemā nav Bristoles reisa no Rīgas, tas tāds mīnuss.

Ja laika pavairāk, vai arī - patīk garāki ceļojumi un izklaides pretējās puslodēs, KLM no Amsterdamas (un AirFrance no Parīzes) piedāvā jautras cenas (ap 700 EUR, bet tikai par 119EUR lidostas nodokli, ja jums kolekcijā ir ap 30000 Skyteama award maiļu) lidojumiem uz Cayenne, Paramaribo un St.Maarten SXM, pēdējā no kurām lepojas ar pasaulē īsāko skrejceļu, uz kura tomēr nosēžas lielās jumbojettigās lidmašīnas. Tie, kas guļ Senmaartenas pludmalē, nemitīgi ir spiesti skatīties airbusu un boingu vēderos un šasijās, kas pārvietojas 30m augstumā. Ir vēl virkne kuriozu faktu, kamdēļ St.Maarten ir gauži pievilcīgs ceļojumu mērķis, bet to jau jūs paši varat visu izlasīt internetos.

Ir arī bēdīgas ziņas. Izrādās, jau pagājšgad Delta nopirkusi NorthWest, kā rezultā trešais USA-based SkyTeam spēlētājs Continental ticis nostādīts pabērna lomā un visvisādi apcelts, vakar veicis pirmo civilās aviācijas vēsturē aviokompāniju alianses nomaiņu un kļuvis par Star Alliance biedru. Šis apbēdina, jo vismaz līdz nesenai pagātnei Continentalam bija visdemokrātiskākās cenas USA domestic pārlidojumiem (es esmu SkyTeama draudziņš), un šodien novērojamās jaunās cenas ir naturāli Star Alliance žanrā un cenu grupā, proti nesamērīgi augstas.

Un vēl bēdīgi ir tas, ka, ja paskatās lidostas Rīga Live Arrivals/Departures grafikus (piemēram, šobrīd), vienīgās aviokompānijas, kas figurē ap mūsu Tranzīta Gigamezglu, ir AirBaltic un Ryanair, vienīgo izņēmumu sastāda viens skumjš Finniera reiss uz un no Helsinkiem. Šlesers, kurš gan cits.

Parasti nevienam neslēpju, ka Google produkti dara mani vāju. Labi, ne vāju, bet tādu pielaidīgu un mazāk kasīgu un akceptējošu. Teiksim īsi, es mīlu Google produktus un sirsnīgi gaidu Hromiuma (tas kas būs OS, nevis tagadējais brauzeris) neapstādināmo uzvaru pār derdzīgo maikrosofta puvekļu pasauli.

Tomēr šovakar es kļuvu domīga.
Uz mana antikvārā datorrīka ir gaužām maz vietas, nolēmu atinstalēt pāra rotaļlietas un pēčāk pārlikt uz mazāk noslogotām volūmēm nekā system, kur jau nu rotaļlietām piedien būt. Viena no tām bija GoogleZeme. Būdama čakla un tāda, kas nevairās no roku darba (haha), izstaigāju visas direktorijas un apdzēsu pakaļpaliekošo drazu, visādus tur kmz failus un tā. Bez tam, es esmu arī nedaudz paranoidāla un sekojoši vēl nedaudz padarbojos ar regeditu un izravēju hkeylocalblablabla, kā nu pienākas. Tīra, svaiga instalācija, tā sakot, sagatavotā augsnē, varēja sākties.

Sekoja 2(!) (divas) vilšanās.
1) Nodownloadējot 556KB lielo setup kakiņu, instalācija tālāk aizgāja automātā jau no internetiem (tas forši), tak jau ka pa ceļam nevienam neienāca prātā man pajautāt KUR TIEŠI es vēlos izvietot produktu. Skaidrs, ka tagad šams atkal gozējas iekš C:\Program Files.

2) Piestartējot pirmo reizi jauno, revolucionāro 5. GoogleZemi, tā ar mani runāja latviski, 2a) tajā atkal tut kak tut bija visi mani vecajā nonestajā versijā atzīmētie maršrutiņi un places of interest.

Nē, nu ok. Manos pastos, googledocos un google-visā-citā nav nekā tāda, no kā man būtu kauns vai kas, pasargdies, slēpjams; tak jau arī nav žēl, ka cilvēki apskatās, kur es ceļoju un kur - ikpārdienas airēju. Tomēr, tomēr, vai šitais nav tā kā drusku par traku?

Tātad, visi kliedz par to, ka tūdaļ mājokļa nodoklis būs 0.1%. Neviens 'analītiskais žurnalists' (haha) gan neskaidro, ko tieši tas nozīmē.
Būdama ziņkārīga, praktiski ieinteresēta un urķīga, centos rast skaidrību. Man sanāk šādi:

1) Jāizlasa MK noteikumi (projekts) nr. 948 'Noteikumi par kadastrālo vērtību bāzi 2010.gadam';
2) VZD mājas lapā, sadaļā 'Zemes vērtību zonējumu karte' jānoskaidro sava zonējuma kods (tas prasa zināmu manīgumu: jāuzinstalē Javas Runtaims, lai interaktīvā kartīte darbotos, taču arī pēc tam viņa darbojas ar kļūmēm un neprecizitātēm - vienreiz iezūmojot par dziļu, funkcija Zoom (-) vairs nedarbojas);
3) Tiek iegūts skaitlis formātā X-XXXXXX-XX, piemēram, 3-130000-06;
4) Šis skaitlis jāpārveido formātā X-XXXXXX-0XX, piemēram, 3-130000-006;
5) Jāapmeklē VZD mājas lapas sadaļa 'Kadastrālo vērtību bāze 2010' un jāiepazīstas ar pielikumiem 6., 7., 8., un 9, kuros, izmantojot punktā 4) iegūto kodu, iespējams atrast bāzes vērtības un korekcijas koeficientus, no kurām rēķinās un koriģēs jūsu kadastrālās vērtības (piemērs orientēts uz dzīvojamo māju apbūvi);
6) Piemērojot koeficientus un savus attiecīgos kvadrātmetrus, zemei rēķins ir (Jums piederošo kv.m skaits x kv. bāzes kad. vērt. latos x koeficients)/100*1.5. Šis ir 1.5% NĪN par zemi.
7) Līdzīgi apdzīvojamai platībai: (Jūsu dzīvokļa/mājas kv. skaits x ēkas tipa kv.m bāzes vērtība x koeficients)/100*0.1. Šis būs 0.1% NĪN par mājokli.
8) Saskaitam 6) un 7) iegūtos skaitļus.
9) Gavilējam (es neteikšu kādu skaitli es ieguvu).

Pirms nedēļas lietotājs barbala delikāti interesējās par manām attiecībām ar rauga mīklu. Tobrīd neko daudz pateikt nevarēju, kā tikai to, ka tās ir neitrālas - proti, mēs viena otrai liekam svētu mieru. Šorīt dažādu neparastu notikumu rezultātā radās kačka izmainīt šo attiecību gultni. 

Šodien, kad ierados atzīmēties Jūrmalas NVA filiālē bezdarbnieka statusa pagarināšanai, uzzināju, ka šīs filiāles darbinieki strādā neapkurinātās un visticamāk - arī neapkurināmās telpās. Apkures sistēma viņiem kopīga ar Bulduru dārzkopības tehnikumu, kuriem laikam jau par parādiem vai naudas trūkuma dēļ ir noplombēts siltummezgls, apkure nav gaidāma.

Vot takaja vot struktura momenta.

Šodien no man nezināma numura saņēmu šādu īsziņu: '30. oktobrī pl. 20:00 Ērgļu saieta namā notiks Ērgļu novada meža īpašnieku balle. Laipni lūdzam! Pieteikties pa tālr. (numurs)'.

Sāku apsvērt, ka varbūt šis ir mājiens kā radikāli izmainīt savu dzīvi. Man Ērgļos ir mantoti 28ha, ar kuriem patlaban ir tik daudz praktiska sakara, ka nomaksāju ikgadēju NĪN par to. Varbūt ir laiks? :)

Mežu īpašnieku balle, padomā, ko! Es jau iztēlojos to galdu un muzikālo noformējumu, mmmmmm!!

Diemžēl, nevaru vairs atrast oriģinālo tekstu, tak vakar ziņu birumā kādā rakstā bija minēts, ka P. Raudsepu pie izejas apturējuši apsargi un aizveduši atpakaļ uz kabinetu pārbaudīt iznesamo mantu saturu, lai pārliecinātos, ka netiek iznesta būtiska (finanšu, vai cita konfidenciāla) informācija.

Nu ziniet, diezgan smieklīgi. Viņi ko, gribēja nočekot, vai netiek zagti redakcijas zīmuļi, pildspalvas un cita kanc. preču grupa? Mūsdienās, kad visu dokumentāciju var pāris mirkļos nociparot un nolikt samērā drošās vietiņās internetos, kāds vēl nesīs sev līdzi mapi ar uzrakstu 'Strictly confidential, burn after reading'? Muļķīši. Jau tā skaidrs, ka tāda vara vairāk atgādina kliķi, tak vēl jāizdara kaut kas tik absolūti sevi diskreditējošs un stulbs, jāsaliek punkti uz ķ, jāpazemo sevi līdz pēdējai iespējai un jāparāda, cik anomāli debīla spēj būt diktatūra, - ar metodēm, kas nemainās pēdējos pāra tūkstošus gadu.

Un vēl, mums bonusā divreiz nedēļā uz 40 minūtēm atbrauc autoveikals (!), pilns ar lauku labumiem - salds un skābs krējums trīslitrenēs, mājas ķimeņsieri un karpeļi.
Šausmīgi gribas nomēģināt vai vēl darbojas zivju žāvētava, kuru zemē ieracis vectēvs.
Diemžēl, tikpat kā nemaz vairs veco dobīšu teritorijā neaug sēnes, kas vismaz nesen vēl nodrošināja brokastu/vakariņu savākšanu turpat teritorijā.
Tēva sudrabegle jau mājas augstumā, ehh.

Vot takaja vot struktura momenta.

Ahh. Re, kā, laikam būšu iejutusies. Pārskaitīju, atgriežos tais sienās jau, ziniet, 5 (piekto!) reizi.
Shēma, nez kamdēļ vienmēr viena un tā pati: izmēzt smiltis, suņu sūdus un iepriekšējo iemītnieku atstāto hevru; nekad, nekad neesmu saņēmusi to tīru un apdzīvojamu. Šoreiz bonusā nāk arī galvu reibinoši parādi, hiperaktīvs suņa bērns un pūstoša bedre zem 2. stāva trepēm, ko optimisti sarunas karstumā dēvē par vannas istabu.

Pirmās dienas domāju, ka scenārijs ar širmja aizbraukšanu patiešām nav izbēgams; pārvācoties šausmīgi saslimu un pāra diennaktis vadīju totālā bezpreģēlā starp haosu, smiltīm un dažām somām ar apģērba gabaliem, netīru plīti un gulēšanu pusizārdītā istabā, kurā ir permanenti gaišs. No rītiem suns laizīja no segapakšas laukā palīdušās pēdas.

Līdz smieklīgumam arī atkārtojas manas bezjēdzīgās darbības labiekārtošanas žanrā - elektrības gļuki, apgaismojuma nepietiekamība, aizkaru piekāršana un iedzīves pārstaipīšana starp istabām un stāviem. Sadraudzēties ar gāzes katlu. Nemanāmi iznest miskasti. Smēķējot klausīties jūras rēkoņu vai šalkoņu, kā nu šai labpatīk. Interesanti, ka vēl nav zīmes devuši Suigosāri, kas mēdz pastaigāties pa neapdzīvoto stāvu savā nodabā. Laikam nogaida.

Vakar sākās īstais gadalaiks, kurā atrasties vienam tai mājā ir galīgi nerekomendējami. Krusa, lietavas un vējš, kas aizpūš pilnīgi visu. Svinapelēkais mijas ar to jocīgo, šķībo un nodevīgo saules spīdumu, kas mānīgi stāsta kaut ko par siltuma iespējamību un padara tevi tik vientuļu. Taču pagaidām ir labi, ir tiešām tik labi, ka, neesot formāli apgrūtinātam ar nepieciešamību jebkur doties ārpus sētas robežām, ka īsti braukt uz veikalu nekārojas un vispār nekur doties nekārojas; tik ieslēgt uz laiku apkuri, uzvārīt ziloņa tējkanniņā kārtējo gardās tējiņas porciju un ciešāk pievilkt rītasvārka stūri, lai arī sen jau ir pusdienlaiks.

Es visu dienu tā negribēju darīt TO* (guess what?), ka izgludināju 45 kreklus.
Adios, bļe. Nolieku savas vieglās dienas.
___________________
* pārvācos, ibio!

( MAS 2. septembrī )Via simamura

Redziet, kamēr citiem MAS naktsmurgus ģenerē randoms tekstu ģenerators, pavisam īsi ieskicēšu, ko šonakt pašas no sevis ģenerēja manas smadzenes.

Tātad, gluži dabiski es atrados vilciena kupejā, sākotnēji es kaut kurpu ceļoju Anglijā, vilciens arī bija ar britu interjeru. Galapunktā izkāpu - nolēcu uz uzbēruma, nolaižoties ar atvāztu lietussargu, tur bija bērnudārzs 'Saulīte' par kuru es zinu, ka tas izsenis atrodas Lielupē un es esmu šīs iestādes absolvents reālā laikā. Šai iestādē, vietā, kur grupiņā parasti sēdēja apmēram 100kg smagā audzinātāja Jana, bija izlūzusi grīda un šis grīdas caurums bija pārklāts ar linoleju, kas visai vāji maskēja grīdas bojājumu. Tomēr kāda jauna audzinātāja vārdā Zigrīda bija izlēmusi tieši tur nolikt krēslu un velāk sēdēt, kamēr es gulēšu pusdienlaiku.

Kad laidos miegā, pēkšņi aptvēru, ka man blakām gultiņā ielīdis Aigars Kalvītis un sāk gramstīties un uzmākties, viņam mugurā bija balta MARAT ražojuma maiciņa un apakšbikses ar kuģīšiem, vilnīšiem un kuģu stūrēm. Man viņa bija tik žēl, ka likās neētiski viņu grūst prom un spārdīt, taču riebums bija mežonīgs un es sevi nicināju pa dziļo. Audzinātāja to visu vēroja, tad viņa nolika krēslu tieši uz tā cauruma grīdā, apsēdās, un protams, iegāzās tai bedrē. Bet tai bedrē bija nomiris ezis, to bija apsēduši visvisādi kukaiņi - mitrenes, posmkāji, mušas un visvisādu kāpuru kūniņas. Visa šī jautrā saime aizlīda pa telpu un sāka rāpties iekšā gultiņā, kurā, tātad es mīcījos un ņurcījos ar Kalvīša kungu.

Vot tāda vot nekrōze, biedri. Sakiet, ko tas varētu nozīmēt? :)

Es gribētu, lai arī man, (līdzīgi kā simamura) 1. septembris asociētos tikai ar šo brīnumaino, lielisko notikumu, kuru mēs darījām 1. septembrī pirms _tikai_ diviem gadiem. Proti, mēs iekāpām vilcienā Moskva->Vladivostok un kopā, pieskaitot posmu Riga Pass->Moskva Rižskij, pavadījām vilcienā septiņarpus dienas (gan ne 9 1/2 nedēļas). Galā Vladivostokā mūs uzņēma morraa un mēs sadarījām virkni teicamu lietu, notestējām savu fizisko spēju robežas, līdz finālā gandrīz uzkāpām Pīdanā, šīs sadaļas aprakstu es vēl joprojām gaidu publicētu esam. Šis bija un paliek viens no izcilākajiem ceļojumiem manā mūžā. Paldies biedriem simamura un barbala par to, ka viņi bija un ir.

Vispābā, šis žurnāls un tā īpašnieks ir morāli bankrotējis, tā man jāteic. Ja vien doma par dzēšanu kā tādu man nešķistu tik ārprātīgi gļēva un bezatbildīga (par saviem vārdiem), nekavējoši izdzēstos. Jau krietni sen es te nereflektēju par ārkārtīgi daudzām lietām. Gan dēļ auditorijas jutīguma, gan dēļ ētiski-politiskiem aspektiem. Nav jau tā, ka nav, ko teikt. Taču nevaru. Sausais atlikums ir tāds, ka man pašai nepatīk gandrīz nekas, ko es ierakstu. Pļarkstēt tikai sev zem atslēgas šķiet kaut kā tā neveselīgi.

Ir jau arī tā, ka virkne laikabiedru ir tik diezgan labi pazīstami, izprotami un atpazīstami, ka tur pie viņiem arī nav ko pakomentēt, reiz te nesen mēģināju un nekavējoši izraisījās pusfleims, kas aizgāja pilnīgos pārpratumos un auzās. A tāds risinājums - par Džekilu un Haidu, kad raksta n žurčos paralēli, nu tas pavisam savādi. Kaut kāda personības šķelšanās. Varbūt vienmēriņ atliekas aiziešana pagrīdē? Nevar saprast..

Kā jūs glābjat savus žurčus no mundeinisma, pliekanuma un totālas prognozējamības?

Kad vakar sāka krēslot, es pačkājos pa ūdeni kaut kur apmēram pretim Kundziņsalai. Skaidrs, ka sākotnējais plāns - tikt līdz Bolderājas dzelzceļa tiltam - būs jāatmet, jo pa tumsu skrieties pa Daugavu ar sauskravniekiem, kas līksmi taurēdami dodas jūras vārtu virzienā, man īsti nebija pa prātam.

Nolāpītie laivas ventiļi klusi sīca, un bija ik pa brīdim jākāpj krastā uzkačāt peldlīdzekli, tādējādi viesdami zināmas pārdomas par to, ka spītīgā turēšanās pie oldskūla tradīcijām (proti, vizināties ar piepūšamu kajaku - kaut kāds oksimorons gandrīz) ir tikai un vienīgi manas finansu mazspējas rezultāts. Bez tam tas ķēms ūdenī grozās kā pīle, kas, braucot garākus gabalus, ir diezgan nogurdinoši.

Osta vakarā dārd riktīgi, klaudz krānu āķi, dzelzceļa sastāva sakabes, tomēr nez kamdēļ radās sajūta, ka tā rosība tāda kā piezemēta, dokos stāvēja vien kādi 6 kuģi. Navigācijas bojas un krasta vadugunis šķitās esam tik nepietiekami spožas un neizteiksmīgas, nu, man vienmēr tā ir šķitis, jau kopš bērnības - grūti saprast kā tādi milzīgi 40tūkstoštonnieki vispār pamana kaut ko tik jocīgu un sīku, un neievērojamo kā tās sarkani zaļās apmēram metru virs ūdens torčījošās lampiņas, pret kurām jebkurš halogēnlukturis šķiet kā saule.

Vēl svarīgi pieminēt, ka Daugavas ūdenim dažādos pārskata posmos katram ir sava specifiska smarža. Piemēram, posms no Lucavsalas līdz Riga Plaza ir tāds ar bebriem un ūdenszālēm un smaržo pēc Babītes ezera dūņām. Tālāk ap dzelzceļa tiltu jau nedaudz atdod pēc rūsganajiem špalu putekļiem un tādas kā aļģu saldmes, posms līdz Akmens un Vanšu tiltam vispār nekā nesmaržo, bet tur stila tīrībai kaut kā traucē tie izpriecu kuģi, kuru nolietojums, vecums un tehniskais stāvoklis rada nelielu nomāktību. Ķīpsalas malā jābrauc gar dambja paliekām, uz kurām dzīvo kaijas un zvejnieki, tamdēļ tur jau ir tāda kā zvejniekciema zivju vide, ja abstrahējas no Balasta dambja apbūves un neskatās uz labā krasta siluetu. Nu un tie vecie pāļi ar akmeņiem saldsērīgi glumi aicina turēties tālāk no sevis. Nu un Andrejsalas maliņa ar saviem betoniem un fantastiskajām celtnēm, un tad jau osta, kur sākas tā duna un šķindoņa un mašīneļļa.

Ap deviņiem sāku lūkoties pēc punkta, kur varētu izkāpt, vēlams tā, lai krasta atbalsta komanda mani varētu pievākt. Tāda vieta izrādījās esam Voleri, kurā saskaņā ar portālu apkaimes.lv (rekomendēju!) dzīvojot 317 cilvēku. Nedomāju, ka daudzi no jums ir bijuši tur. Tā ir tāda neticama vieta, uz kuru es labprāt sūtītu ekspedīcijās visus tkemali vārītājus - iespējas ievākt Kaukāza plūmes, ābolus un citādas veltes ir milzīgas. Īsāk sakot, es domāju, ka Voleri ir baigi superīgais rajons, kur apmesties visādiem viltus urbānajiem romantiķiem un citiem augsti intelektuāliem sabiedrības slāņiem. Tas varētu būt arī diezgan trendīgi, ņemot vērā, ka tik dikti atšķirīgi no mainstrīma tendencēm. Vietējo iedzīvotāju reakcija uz tumsā no upes izlīdušu tēlu neoprēna zeķēs un glābšanas vestē bija adekvāta - uz manu vaicājumu, kur es esmu un kāda te ir adrese apmēram, sekoja piedāvājums izsaukt taksi. Un piekodinājums pieminēt Daugavgrīvas šoseju un Voleru un Zilo ielu, jo 'daudzi nemaz nezin, ka Rīgā tāda vieta ir'.
Vopšem, brauciet ekskursijās! Nenožēlosiet!

Erppt. Pavei, še. Pati ziņa un tās virsraksts vien ir jau ir teicams - rodas priekšstats, ka tas ir tāpat kā TOP kūrorti kafejnīcas, izlaides vietas - nu te vēl tās topiņš. Top Zāles!