Krustvārdu mīkla

Šodien kāds šejienes lietotājs (un pēc tam šo tekstu aizvācis, tak man bija pieseivojies. tomēr, piesardzības labad atturēšos norādīt autorību) bija burvelīgi aprakstījis Vadoņdrāmas polemikas aspektus šādiem vārdiem: 

Pastāstīšu kādu piemēru savai reliģizotātei.

Rīts, 4 cilvēki gatavojas, tērpjas un kārtojas, lai brauktu uz kāzām, kas notiek 14:45 attālinātās lauku teritorijās.
Normāls haoss ņiguņega un esnekonevaru atrast un nesēdizemēaruzvalku, un pusstundu pirms ir obligāti jāaizbrauc no RIX, šuvēja tomēr pārnāk mājā un atdod manu kleitu, es tajā aši ielecu, paķeru akomponējošās kurpes un somu un mētelīti un visiem nopakaļus ielecu aizbraucošā mašīnā un visi laimīgi iekrien Saktā un paķer pa puķu pušķim un ir labas izredzes neko nenokavējot paspēt uz Eventu.


Pildot benzīnu Nesķikā kaut kā nelaimīgi pagriezos atpakaļskatam un norāvu kleitai pleca lenci. Pats par sevi tas mani nekā nepārsteidza un nešokēja, jo nu. Pēdējā laikā vienā laidā norauju blūžu piedurknes. Tomēr šeit situācija specifiskāka, tamdēļ, ka nav īsti workarounda. Ieeju pieguļošajā Narvessenā un vaicāju pēc adatas/diega. Nea, nekā tāda nav.

Pie mašīnas mani uzrunā kāds fūrnieks un, laipni smaidot, sniedz saspraužamo adatu. Šķietot, ka man noderētu. Nu, smejos ar', un saku paldiesus, ar dievuzpusēm saspraužos un ceļojam tālāk. Pa ceļam tiek piestāts vēl kādā punktā, kurā adatdiegu arī nav. Nu neko, uzmetīs mētelīti mugurā, i neko.

Ierodoties noteiktajā lauku teritorijā 25 min. pirms noteiktā laika, tieši pie baznīcas pagrieziena mazs lauku čuņčiņveikals. Jā, jā, šiem irraid viens diegs veikalā, ved mani skatīt. Tas izrādās esam akurāt diegs manas ārkārtīgi sarkanspecifiskās kleites krāsā, nu toč toč (piemēram, kurpes es tādā krāsā nopirkt nevarēju nekādi), 22 santīmi jāmaksā. Tik adatu šiem gan nav piedāvājumā. Taču pārdevēja nesamulst, aiziet parakājas zem letes un izvelk omīšadatsilventiņu ar vienu tieviņtievu adatiņu.

Nu i tā zem megaslīpām lietusgāzēm slēpdamies apjumtā autobusa pieturā kopā ar ceļabiedru veicām šūdināšanas darbus. Tie izrādījās esam akurāt tik sekmīgi un ilgtspējīgi, lai kleita nesaplīsuse noturētos līdz pat šim rītam.

Ahoi! Omm! Karuna! Inshallah! Slava gospodji.
Bog dal, bog vzjal.

Sapnī Dāvids (un ne Goliāts) teica: "Es apskatījos visriņķī un nocirtu visstiprāko koku apkaimē", taču pamostoties skaidas gultā bija man. Es daudz nebēdāju, jo mūsdienīgas meitenes rokassomiņā jābūt it visam izdzīvošanai nepieciešamajam. Izcēlu portatīvo vakuumtīrītāju, kādu K. Saimaks aprakstīja iekš 'Visa dzīvība zaļo', un viss atrisinājās miligaismasgadu laikā.

Jā, mīlīši, jā, es zinu, ka nav cita ceļa kā vien mīlēt sevi līdz sirdssaknēm un ticēt uz to labāko. Gribētu, to whom it may concern, lūgt žēlastību un pacietību un izturību; providence, otrreiz - neizsper man tabureti, bļaģ, tu neredzi, ka es cenšos?

smuki! labi, ka līst šitā, nevis pļurina 14 dienas mordorīgā pelēkumā.

Nāc pietupsti man pavisam blakām
es tev uz austiņas pačukstēšu mūžīgās laimes formuliņu
špikerīti uzrakstīšu
mazītiņiem burtiņiem
tu aizbāzīsi aiz zeķtura
aiziesi tautiņās kā ar sniegu apsnigusi
saulīte mana ledusaukstā

Ja nepilna mēneša laikā nokrašo 2 jetlineri, tiešām tam Airbusam jāsāk domāt. Un ne tikai.

Šorīt, steidzot uz darbu un ātrumā ģērbjoties, pārrāvu 2 vietās uz muguras blūzi. Šoreiz tā bija viena no manām mīļākajām vasaras bezpiedurkņu blūzēm. Es izvairos domāt par tām 4 garroku blūzēm, kam piedurknes esmu norāvusi pēdējās sezonas laikā.

Nolāpītā airēšana. Un ko man tagad darīt?

Paslavēju nereti sevi par to, ka man pietiek prāta un lēnprātības nemesties komentēt/neiesaistīties diskusijās dažlabos pēdējā laikā manītajos rakstiņos, gan vispābā lv-based portālos, tak jau pamatā še pat, cibiņā.

Tomēr šodien, šķiet, tās lēnprātības pamazāk, i skumji kaut kā kopsummā - tamdēļ laikam noraušos tūdaļ uz pilnu klapīti.
A skumdina mani lūk, kas.
Tas, ka tik daudzi itin kā visnotaļ saprātīgi [vai nu vismaz tādi, kas nereti izklausās saprātīgi] ļauži stāsta savas domas, prezentē tās ar tādu kā pozitīvu pārliecību un jaunatklājēja prieku - tādas, no kurām man mati stāvus ceļas, kuras man šķiet tik a priori nejēdzīgas, neapspriežamas un nožēlojamas, ka pat šķiet tukši kaut ko vispār par to diskutēt. Nemēģināšu sniegt savus argumentus pret šīm lietām, tik nu atļaušos uzskaitīt, pēc iespējas ievērojot dilstošu secību.

Piemēram, pirmais lielākais ļaunums: skolēnu formas un to obligāta lietošana, iet roku rokā ar obligāto militāro karadienestu.
Progresīvais ienākuma nodoklis - vispār vāks. Varbūt pat šis ir zināmā mērā sliktāks par skolēnu formām.
Vai arī, sauklis, kuru savam kādus 2-3 mēnešus atpakaļ Dienas blogos publicētam rakstam izvēlējusies kāda mana sena draudzene - 'Latvijai vajadzīgs savs Obama'.
Vai arī šis - Tautas Vēlēts Prezidents!! (uķi-buķi, bļe) (mērs, pagastvecis, šerifs, pionieru pulciņa līderis).
Un šis - subsīdijas konkrētai nozarei ar mazu pievienoto vērtību(būvēsim bibliotēku, kaut vai tikai tamdēļ, lai sildītu būvniecības nozari, ai, nabadziņi)
Vispārīgu, autoritāru un kreisu uzskatu paušana personām, kurām piedienētos būt liberālām un demokrātiskām dēl lifestyla un kopējā dzīves razklada. Par 'zināmu, kontrolētu' diktatūru un cenzūru nupat jau dzirdu runājam tik tuvu un tik senus paziņas, ka bail.

Tas viss biedē. Vai tiešām būtu tik draņķīgi, ka pat jums, gaišie un mīļie - vajadzētu tādus vārdus mutē ņemt, tādas domas galvā laist? Kauns.
Es zināju, ka nozīmīga daļa sabiedrības ir slimiņa; bet nu tak attopieties, lūdzami.
Var jau būt, ka manu ASV darbakolēģu joks, par to, ka mani uzskati nav vis 'liberal' bet 'libertine', ir patiess un в каждои шутке есть доля шутки, tak jau ka 'uzraudzība un kontrole' ideoloģijas piekritēju izraušanās vadībā nav un nevar būt attaisnojama.

Šodien korporatīvajā pastkastē iebira lokalizēts spams. Vēstule parastā, shēma ar 12.5 mlj. USD.
Spams ir lokalizēts ar Google Trashlatōru un izskatās as jauks as šis fragments (ceru, ka naudassods):

Dear Friend,

Kā jūs šodien un Jūsu ģimenes Ceru, ka naudas sods, es esmu Mr.Kevin Brown, Harlsden No, North West London, šeit Anglijā, i strādāt ar NatWest Bank Corporation, London. Es rakstu jums no mana biroja, kas būs milzīgs ieguvums gan no mums.

Tad nu tā. Pieejot lietām tikpat apdolbīti lineāri, kā budžeta griezēji piemet pirkstiem un visu izdala ar 2, ielaidos Excelī un brutāli izformulēju, ka:

Man šķiet, ka tie, kas skaļi raizējas par devalvāciju, gan tie, kas meklē kādas zīmes vai kopsakarības, vai par sic! sazvērestīgas shēmas iekš ļoti dažādajiem un nereti pretrunīgajiem paziņojumiem iz valdītājiem-Valžiem un visādām citādām Institūcijām, stipri pārvērtē situāciju.

Man šķiet, ka īstenībā nevienam nedz te, mūsu pusē, nedz tur - tajā pusē nav skaidrs un zināms - ko darīt? kā darīt?, labi, ja vēl kādam ir nojēga par to kādi ir fakti, tak risinājuma vai plāna vienkārši nav; tā visa tāda haotiska un neorganizēta taustīšanās; un man izskatās, ka vidējais aklais, kas mēģina šķērsot ielu Juglā pie neredzīgo pansionāta ir nesalīdzināmi koordinētāks, sagatavotāks un racionālāks savās darbībās, nekā patlabanējie Valži un Starptautiskie Aizdevēji (c) kopā ņemti. Tā ka salīdzinājums ar aklumumu nebūs korekts, ja nu vienīgi, ka Starptautiskie Aizdevēji mums iedos naudiņu un tad tas būs 'kā aklai vistai grauds'.

Trīsgadīga meitene nejauši internetā nopirkusi zemes racēju

Pipija Kvinlana (Pipi Quinlan) zemes racēju par 12 400 ASV dolāriem nopirkusi izsoļu lapā Trade Me, kamēr vecāki gulējuši. Meitenītes mamma bija aizmirsusi izlogoties no lapas pēc tam, kad tur iegādājās rotaļlietas.

Pipija no rīta pamodusies ātrāk nekā vecāki un devusies pie ieslēgtā datora, kur ātri vien iegādājusies zemes racēju. Viņas mamma bijusi pirmā, kas atklājusi šo darījumu.

Meitenītes tētis gan neesot zaudējis humora izjūtu - viņš sacījis sievai, ka viņai nu būs jāaizvāc sava Honda, lai atbrīvotu vietu zemes racējam.

Vandzenes pagasta priekšsēdētāja Iveta Jansone pieķerta maluzvejniecībā, šodien ziņo Latvijas Televīzijas raidījums "De Facto".

Naktī uz 9.maiju vienā no mazajām upītēm netālu no Mērsraga, inspektori aizturējuši Jansoni, kas ķērusi nēģus. Jansone nenoliedz, ka nodarbojusies ar nēģu zveju, bet lūgusi inspektorus protokolu nenoformēt, soloties tā vairāk nedarīt.

Raidījumam pagasta priekšsēdētāja skaidro, ka dzīvojot netālu no upītes un tā rīkojusies pirmo un vienīgo reizi mūžā. "Es visu mūžu dzīvoju "Uguņos". Mani aizturēja 100 metrus no upes. Ko lai saku? Noķēru 21 nēģi un viss," teica Jansone.

normālu centra rajona dzīvokli raksturo tas, ka tā tualetē var palasīt jaunāko National Geographic numuru.

un vēl, pastāstiet man, lūdzu, tādu lietu - kam rociņa notrīcēja izdzēst kopienas notikumi un  bookcrossing ?

Nesenīt man nevedas ar skaistu pārdomu formulēšanu un publicēšanu šeitan; nav jau tā, ka nav ko teikt. Tomēr viss kaut kā apslāpējas ikdienas plūdumā un pēcāk šķiet maznozīmīgs un tik ikdienišķs.

Kopš sākumiem man akurāt vislabāk ir patikuši tie Cibā rakstošie, kas dzīvo vai ilgstoši uzturas ārpus dievzemītes robežām. Galu galā, es pati te sāku skribelēt tamdēļ, ka biju nomitinājusies trimdā un vienkārši apnika neskaitāmajiem jautātājiem stāstīt un rakstīt 'Kā tev iet?'. Ārpusē dzīvojošie man, iespējams, subjektīvi šķiet tādi kā brīvi no uzslāņojuma un tā sociālā spiediena, ko neizbēgami ķermenim piedāvā vide, kas pārbagāta ar t.s. 'Austrumeiropas Agresiju' - fenomens, kuru es kādreiz noformulēšu apaļās frāzēs.

Vēl papildus veiksmes faktors, kas padara Cibas rakstītāju interesantu (un produktīvu), ir vientulība, kaut vai nosacīta. Tādam cilvēkam ne tikai ir laiks un resursi analizēt apkārtējās vides notikumus, tak jau arī ir motivācija un vēlme tajos dalīties ar imagināru, ieinteresētu klausītāju pulku.

Tātad, ideāls Cibas autors dzīvo ārzemēs un ir vientulīgs. Otrkārt, formālā loģika mums pasaka priekšā, ka indivīdi ar sakārtotu personisko dzīvi un mītnes vietu tepat, pamazām kļūst neizbēgami sadzīviski un tādi kā iekapsulēti.

Treškārt, atliek daži jautājumi, kurus uzdot sev. Šausminošās atbildes paturēšu pie sevis, apsolu.

Nav jau ko teikt.
When actions speak louder than words :)

Vakar atradu krustmāti. Nebiju viņu redzējusi kopš savas pirmās dzimšanas dienas, tātad diezgan ilgi. Vienīgās asociācijas bija tādas: ilgus gadus viņa man sūtīja kartiņas uz dažādiem svētkiem. Ne jau tādas veikalā pērkamās, viņa tās zīmēja pati, kā arī šausmīgi glīti tušā izvilktiem dekoratīviem burtiem (profesija - arhitekts) aizpildīja. Tās kartiņas apbrīnoju neskaitāmas dienas pēc saņemšanas - cik viņas bija neparastas un kūlas.

Mūsdienās viņa ir šausmīgi simpātiska un saprātīga kundzīte. Jau sen kā dzīvo ne šaizemē.
Bet tas jau viss tā, brehņa.

Galvenais, kas man sevišķi patika, ir viņas jaunais amats. Proti: atomelektrostaciju un kodolieroču noliktavu tehniskais un drošības inspektors. Apbraukā Arhangeļskas, Murmanskas un Vladivostokas, vērojot kā tiek droši iznīcinātas vecās atomzemūdenes, piemēram.

Šķiet, tas visu paskaidro un pilnīgi organiski ieliekas mūsu razkladā.
Uzreiz sajutos lepna par savu ģimeni.

Domājot, ko lai uzdāvina draugam dzimšanas dienā, uzdūros šādam šedevram, lai arī jau gadu vecam:

No aprīļa beigām līdz jūnija sākumam notika žurnāla "Praktiskais Latvietis" akcija "Elvi" veikalos. Nopērkot trīs numurus, lasītāji varēja izvēlēties dāvanas. Pēc tam visi piedalījās loterijā, kur cerēja laimēt arī zāles pļāvēju, trimmeri vai motorzāģi. Tātad praktiskas lietas praktiskiem latviešiem!

Atsaucība

Žurnālu "Praktiskais Latvietis" pērk visā Latvijā. Akcija "Vēl praktiskāk!" notika septiņdesmit četros "Elvi" veikalos. Akcijas dalībnieki bija aktīvi, daudzi veikali sakrāja krietnu žūksni ar dalībnieku kartēm. Ļoti aktīvi "Praktisko Latvieti" lasītāji bija pirkuši Limbažos, Koknesē, Siguldā, Valmierā, Kuldīgā, Valkā, Lielvārdē, Talsos, Saulkrastos, Engurē, Ādažos, Ezerē, Līvānos un citās Latvijas pilsētās.

***

Akcijas uzvarētāji

Laura Niedrīte, tālr. 29776… laimēja elektrisko zāles pļāvēju
Aija Līgotne, tālr. 26855…laimēja trimmeri
Agita Panasova, tālr. 29624…. laimēja motorzāģi

Apsveicam!

Vakar gulēt ejot viss bija skaidrs. Wishlistā bija spēt nogulēt līdz vieniem, tad espresso kanniņa, brokastis, cigaretes, vanna. Es esmu vannu un ūdens maniaks, man tur patīk būt vismaz stundu divas.

Un tad pie labvēlīgas apstākļu sakritības - kāds no Rīgas tirgiem.

Faktiski tiešām nogulēt izdevās līdz bezdivdesmit divpadsmitiem, jau 12 bija gatavas pasaulē labākās brokastis (C-K-C-O), proti Cepti Kartupeļi ar Ceptu Olu, vienīgais ēdiens, ko es biju ar mieru ēst vecumposmā no 3-14 gadiem, ar bagātīgu zaļo lociņu slāni. Visu pagājušo nedēļu pieķēru sevi pie sajūtas par šausmīgo avitaminozi, kas pāris vakarus rezultējās apmēram litra svaigi spiestas apelsīnu sulas izdzeršanā.

Sekoja stunda ar Internetiem, atkārtota manas mīļākās latviešu tautas pasakas izlasīšanas (par Iztukšīti, proti, kā 'Pele ar kaķi māju valdīja' - šī diezgan atipiskā sāga, manuprāt, aptver visu - attiecību problemātiku, Venēras/Marsa atšķirības un Visu Lietu Mēru), un nupat esmu iznākusi no vannas.

Un nupat atskan durvju slēgšanās skaņa, kas nozīmē, ka tūliņ būs tirgus cēliens.
Es esmu laimīga.