Krustvārdu mīkla

Vajag labu galu iekš Rīgas Domes Satiksmes Departamenta, pavisam ideāli, ja tas būtu Satiksmes Kontroles Nodaļā.
Pateicība garantēta!

vedjmah[at]gmail[punkts]com , ja negribas komentāros.

Ap 6 no rīta atskanēja zvans un dienai tad bija jāsākas piespiedu kārtā. Zvans nebija ne gaidīts, ne negaidīts: tas bija čehs no Čehijas, ļoti interesantās pilsētiņas Bistrice pod Hostynem ar fūri, kurā atradās 85 kubikmetri mēbeļu un kurām uz pavadzīmes mans vārds rakstīts, un kuru izkraušanas punkts bija sarunāts kādā Spuņciema vietnē.

Līdz kādiem 11 bijām fūri izkrāvuši - mantiņas nebija saliktas uz eiropaletēm un mēs ar kolēģīti un diezgan atturīgu un dozētu ražotnes vietējā personāla atbalstu tās 3,3 tonnas pārkrāvām ar metodi parasto - rokas da muguras. Lai arī es it kā biju apģērbusies, gatavojoties pavadīt laiku spartiskos apstākļos, tomēr sala vājprātīgi, ja atskaita mirkļus, kad porcijās pa 2 pa kāpnēm otrajā stāvā tika nesti krēsli, kopskaitā 228.

Es pat īsti nezinu, kas visā tai razkladā bija visjocīgākais - mana iedoma, ka paralēli tam procesam jāveic atvesto priekšmetu inventarizācija; fakts, ka viens no čehu šoferiem bija ģērbies plānos Reebok šortos un dubļonkā, vai arī AB iedoma, ka viņam jāatmet smēķēšana un tamdēļ jādara viss, lai to procesu padarītu riebīgu un tamdēļ mēs starplaikos pīpējām kaut kādus šausmīgus smirdošus cigārus (man bija beigušās ģiftsnūdeles).

Man liekas - tas ir tik svarīgi, ka dienas atšķiras cita no citas. Tomēr, kad atnāks 200x200cm gultas, es laikam aprobežošos ar inventūru.

Varbūt kāds zina - kurā no 12 filmas sērijām profesors Pleišners izlec pa logu?

Pēdējās nedēļas mani dikti velk filmskatīšanās virzienā, un viena no lentēm, ko vēlējos apskatīt, bija Changeling. Tā nu sadarbībā ar laikabiedriem uzsākām ieguves/ietorentēšanas procesu, kas prasīja zināmu laiku un darbietilpību, līdz vakar vakarā ap 22 tā bija klāt gan. Jāsaka, viegli negāja: te pirmā matrica nezkamdēļ neierakstījās, te pārkopēšana no viena datora uz otru aizņēma neproporcionāli daudz laika, visvisādas sīkas tehniskas ķibeles. 

Vakars, ap 18, LB veikals Blaumaņielā. Ienāk esse, visa slima drebuļaina un zombēta, rokā citrons, domās ingvers; skats plauktos (ko liesim tējā?), - ir akcija Moskovskajai, puslitrs no 3.99 nocenots uz 2.99. Es izvēlos iegādāties šo. Aiz manis rindā kundzīte, visa ādas metelī un zelta ķēdēs: 'Man lūdzu to šņabi, kam akcija, nē, ne Moskovskaja, Russkaja puslitrs jums šodien pa LVL 2.45!'.

Šķiet, vakar šķiet, unpijs mums zināja vēstīt par savu pārsteigumu par cilvēces spēju ģenerēt arvien jaunus produktus un pakalpojumus, kuru jēga un saturs ir, maigi sakot, apšaubāmi.

Jau pasen mani stulbināja un apstulbināja kādi Blaumaņa ielas skatlogi, vislaik gaidīju, ka kādi čaklāki un acīgāki absurda mīļotāji pievērsīs tam uzmanību, taču nu laiks ir pagājis, neko tādu neesmu manījusi; un šodien man tur izgadījās garāmiet akurāt diennakts gaišajā laikā. Atvainojiet par attēla kvalitāti, MOTORAZR kamera nav nekāda dieva dāvana.

Lūk - studijā enerģijas dzēriens:

nupat uzzināju, ka uz rītdienu bērnam skolā vajag smiltis. Kur lai centrā dabū sauju baltu smilšu? Rotaļlaukumā aiz Mākslas akadēmijas nava?

Nolēmu, ka šodien varētu būt laba, piemērota diena vairot labo pasaulē: sēt pozitīvismu, prieku un līksmu prātu.

[nekādu amēriku es te neatklāšu, droši teikšu, ka ieraksts ir šaušalīgi banāls, triviāls un tāds, ko es gribēšu padzēst drīzumā aiz kauna]

ir labas, priecīgas un vispār 'dzīvi apliecinošas'. Kurpretim citas ir galīgi sapistas jau saknē. Un tam nav nekāda racionāla pamata, nevar piesiet te klāt nekādas paralēles ar briesmīgu dzeršanu iepriekšējā vakarā; nedz nereālu gruzōnu daudzdienu garumā, nedz PMS; un diez jau nu vai arī, ka baigi zvaigžņu stāvoklis tur kaut ko nosaka.

Šī diena bija no pēdējo sugas; lai arī nekas _tāds_ nenotika, viss bija kaut kāds sačakarēts, bet es - debīla bremze; līdz kādiem pus4 es kaut kā turējos pretim tam spiedienam, baigi centos pakāpties pozitīvismā. Toties pietika, ka:
- garā vājie, slinkie un bezkaunīgie apakšuzņēmēji pielikuši ugunsdzēsības trauksmes paneli nepareizā vietā, tādējādi nodrošinot to, ka vairs nevar ielikt mēbeli, vismaz ne kā projektēts;
- pazuda 900 metri aizkaru;
- fonā plandīja laikabiedru inerce [ne darba sakarā],

lai es kļūtu šausmīgi pesimistiska, ka kaut kam vispār ir kāda jēga. Tiesa gan, pēc pirmā trigerējošā notikuma iestāšanās manī pamodās šausmīgs fizioloģisks naids un vēlme slepkavot turpat uz vietas stroikā, godvārds, es pamanīju uz kāpnēm pamestu špakteli un gara acīm redzēju kā es to paceļu un iemetu pierē tieši vājstrāvu darbu vadītājam. Vēl man ir puserotiska fantāzija kā es noķeru ŪK daļas vadītāju un aiz kājām piekaru lifta šahtā pie jumta virsgaismas nesošās konstrukcijas. Bet tā visa ir tāda literatūra, kas raksturo brīžus, kad man vēl ir pieejami aktīvas pozīcijas resursi. Diemžēl, šausmīgi ātri viens cilvēks var inficēties ar pasīvās pozīcijas vīrusiem.

negribēju neko daudz teikt. Tomēr max īsi:

1) piedāvāju visiem uzrādīt savas šodienas playlistes, te mana:

From crap

2) Es atbalstu visu notikušo, un labi, ka tā sanācis, viss ir pareizi. Blakusefekti vienmēr ir neizbēgami - urlu sejas, izdemolēta alkohola bodīte, žēl biblio - bet ko lai dara. Taču pašos pamatos - ļoti vērtīgs notikums.

es ieslēdzu TV un skatījos Panorāmu.
Tad kadrā parādījās Iveta Elksne un man kļuva slikti un kauns.

Tātad, ievadam jāpaskaidro, ka es nereti lepojos ar savu diezgan radikālo, kakbi taisnīgo un stingro pasaules uzskatu.
Vēlētos sniegt īsu ieskatu notikumos, kas paskaidro - tas nav nejauši; cilvēks tāds piedzimst un nodod šo fīču tālāk nākamajām paaudzēm. Vēl jāpiebilst, ka mani vecvecāki ir savulaik iepazinušies cietumā (Staļina režīma laikā), bet no otras puses radiem vectēvs ir bijis agrīns revolucionārs un sēdējis daudz un ilgi, jau Ulmaņlaikos (kā pārliecināts komūnists-fundamentālists).

Šodien, ap 13 uz mobilo tālruni atskan zvans no nepazīstama numura, zvanītājs ir mans 7 gadus vecais dēls Kārlis, pirmklasnieks. Vēstījuma jēga ir šāda - lai neviens no vecākiem viņam nenāk pakaļ uz skolu ap 17 - kā ierasts, bet gan lai nāk uz pusdeviņiem, uz Vecrīgu. Iemesls - dēls ir nolēmis piedalīties, citēju 'dumpī, kur viņš ies ar suņiem cīnīties pret nejēdzībām'. Un jau šobrīd viņš atrodas Vecrīgā, Vides ministrijā kopā ar klasesbiedru Jāni (tur strādā Jāņa tēvs, to es piebilstu, gadījumā, ja varētu padomāt, ka viņš jau ir ieņēmis Vides ministriju), kur viņi patusēsies līdz dumpja sākumam.

Kārlis un Jānis kopīgi un patvaļīgi ir aizgājuši no skolas uz Vecrīgu, nobastojot pēdējo stundu. Dēļ revolucionārā noskaņojuma Kārlis ir aizgājis zandalēs (nav laika pārvilkt zābakus). Te jāpiebilst, ka viņš viens pats nekad nekur nav gājis - pamatā dēļ zināmas tādas kā topogrāfiskās juceklības, viņš neorientējas laiktelpā, iegrimst domās un nespēj sekot luksoforiem u.c. fiškām.

Pulksten 13:50 vectēvs izņēma jauno taisnības cīnītāju no Vides ministrijas un nogādāja drošā vietā.
Man šķiet, ka nākamreiz Kārlis vairs nezvanīs mūs informēt par saviem revolucionārajiem nodomiem. Rīcības cilvēks.

Ēdot pusdienu frikadeļu zupīti, ēstuves turētāji mani aplaimoja ar šo skaņdarbu. Ārpus sirdi izraujošajām atmiņām par Pumpuru un Lielupes vidusskolu disenēm un tālīnajām vasarām, pavadītām Ragaciemā un arī Salacgrīvas lauku teritorijā (lol, klasesbiedriem tur bija mājas, kas attiecīgi saucās 'Jauntēraudi' un 'Vecpriednieki'), izmisīgi mēģināju atcerēties, kā tas izskatījās, nu praksē, tā fanošana par visu to c c catch stilistiku un moņa tokarj arī. Tad nu jūtūbs mums parāda čto proizhodjilo na samom djeļe. Iesaku pievērst uzmanību (ja ir pacietība) Dītera Bolena (tam, kuram kaklā nekarājas zelta važas ar kauna zīmi NORA) sejas izteiksmēm, ģitāras spēles atveidojumam un kustību, hmm, plastikai. 

Es šausmīgi ienīstu rītus. To diennakts daļu no 6:30-9:00. Tas ir, gadījumos, ja man jāatrodas ārpus sava vīnsarkanā midzeņa robežām, jānostājas vertikālā stāvoklī un jāizliekas par veiktspējīgu organismu. Tas ir, es pat nevis ienīstu, man ir fizioloģiska nepanesamība, un šorīt es to izjūtu atkal skaidrāk kā citreiz. Vēl šausmīgāk ir tad, ja man papildus pašas nespējībai un riebumam vēl jābaksta un jāstutē citi virzienā uz durvīm, lai steigtos, ņemtos, kaut kur nestos tumsā un aukstumā, streipuļotu caur parkiem, un tas viss tikai vienā vārdā - lai pretim nesaņemtu nosodošu skatienu pār brillēm, kas mēmā pārmtumā saka: 'Jūs atkal nokavējāt...!'.

Jā, man šorīt nebija transportlīdzekļa, kas nozīmēja, ka nācās spēt evakuēties no midzeņa vēl laicīgāk un pavadīt garākas minūtes tur ārā, naidīgajā cīruļu vidē. Es nesaprotu, kā vārdā pasaule ir iekārtota tik aplam? Kāpēc pusaizmigušiem, trausliem un ņerkstīgiem organismiem būtu jāgrib ēst, čurāt un mācīties matemātiku 8 no rīta? Kāpēc citviet 8 no rīta noris rīta rosme, un kaut kādi maniaki izliekas, ka viņiem tas liekas normāli?

Kad biju visus nogādājusi Pareizajos Sadales Punktos, izvilkos uz ielas un tenterēju virzienā uz darbavietu, konstatēju, ka nav tālu līdz vēmienam. Un sic! es nebiju smēķējusi vēl, neko. Skaidri bija saprotams, ka es nefunkcionēju, ka viss bodijs guļ un galvā nav nekā, nevienas domas, nevienas apzinīgas dzirksts; kuņģis mēģina startēties, bet tajā jau kāds idiots pārprasta apzinīguma dēļ ir iebāzis biezpiena sieriņu Kārums un tas tagad spiežas. Ak vai. Un tas sāls uz ielas, kas ēd zābakus acīmredzami. Un tie citi neizgulējušies ķermeņi. Un tas vēsums. Un smiltis acīs. Weee Weee Weee.
Tikai nupat sajutos par cilvēku, bet redz, debīlajiem cīruļiem jau diena pusē, ne? Tīri teorētiski, pēc 2 stundām skolasbērni beidz mācības un viņu diena būs laimīgā galā.

Sakiet, kam tas ir izdevīgi?

*UNO=Утро Надо Отменить

tā mīcīšanās ap 2000. neskaitās, jo es tad nebiju es; un sanāk, ka pēdējo reizi biju slēpojusi akurāt pirms 19.
Naktī, kad pirmo reizi pamatskolas klasesbiedru kolektīvā nomalkots pirmais alkohols, mēs aklā tumsā devāmies uz kalna. Lieki teikt, ka nekādu trases gaismekļu vai ciklopu tolaik nebija; un no 14 cilvēkiem abas slēpes salauza 12 pilsoņi, 2 gab. salauza tikai vienu slēpi. Jāņa Ploka tētis ar konservbundžu vāciņiem mums gādīgi salaboja tās malkas pagales, tak jau ka slēpes ar cēlo nosaukumu 'Šatrija' tā arī palika tur - Tropelēs.

Šodien izvizinājos tik aizkustinoši, visas ainavas bija tādas - bildē un liec par Ziemassvētku kartiņu. Koki visi apsarmojuši, K. teica - kā nošrēderētu papīru apklāti; vislaik ap -12, saule spoži spožā - ideālākus apstākļus grūti piemeklēt. Ļoti priecīga diena.

Starp citu, Uzvaras parkā var slēpot visu nakti. Un Sportlandos un 100% Sportos distanču slēpju ekipējums ar nāvējošām atlaidēm, šodien nopirku vienu trūkstošo komplektu, tiesa gan, bērnam: Fischer slēpes ~22 LVL, Rossignol zābaki - 17, stiprinājumi - 13, nūjas - 9.

Aidā!

Mīļie Latvenergo IT administratori, lūdzu, piestartējiet ORACLE instanci, kas apkalpo privātpersonu norēķinus energo.lv mājas lapā. Es gribēju vēl vecgadā norēķināties par patērēto elektroenerģiju. 

Aber providence man paraadiija piemerotu Sex and the City epizodi. Kolaidara kolaidara ;)

Skuka, atceries, tu piektdien staastiiji par iereibusho kompaaniju, kas kroguu savam aizmigushajam un iereibushajam biedram baaza naasiis gurkjiishus un ausiis zirnjus, un ko tur veel? Un par radinieku, kura darba Ziemsveetku balliitee visi meetaajaas ar galju un maizi?

Luuk, shodien staaveeju kaadaa rotaljlietu veikalaa rindaa pie kases. Pirms manis staaveeja sirma, stalta leedija, riktiigi britaaniskas cienjas paarbagaata buutne. Rokaas vinjai bija rotaljlieta, kuras nosaukums bija kaut kas liidziigs 'Throw-a-meatball-on-chef', un siikaaka legjenda apmeeram shaada: bleediigais pavaars, lai 'ieriebtu'(?) eedaajiem, savaas vai nu frikadeliitees vai kotletiitees iemaisiijis kaut ko nelaagu(?). Tad nu, lai vinju paarmaaciitu, speeles daliibniekiem tiek piedaavaati kaut kaadi komponenti, laikam flabera masai liidziigi, ar ko apmeetaat sho derdziigo pavaaru. Pavadoshie atteeli raadiija jautru beernelju kompaaniju, kas viens otru apmeetaa ar plastmasas/gumijas kotletiiteetm, maizes rikaam, briseles kaapostinjiem, utt.,utt.

Tagad viss skaidrs.

kameeer baalinjmaajaas visi buus stingri, nelokaami
un strikti realizees pasaakumu plaanus (vaardaa nenosauktus) ekonomikas stabilizeeshanai;
un kameer we will be taupiigi un mums visiem 'my answer will be but I will not say';
un mees ar nodoklju slogu nosmaceesim sevi liidz anafilaktiskam shokam;

sheitan, Britu zemee Albionaa, sapuvushaa kapitaalisma kriizes skartajaa citadelee, klusiiteem decembra saakumaa VAT samazinaajushi - no 17.5% uz 15%, pie kam realizee to taa, lai tauta katraa chekaa peec iepirkshanaas skaidri redz: Today you saved on VAT reduction: tik un tik £.
Prieciigus Ziemassveetkus, ja.

Te snark (vai varbūt kāds cits?) pirms pāra dienām uzsāka diskusiju par to, ka latviešu krīzes laika joki vai nu tādi bailīgi, vai pasāji un atstāj drusku tādu kā rūgtu nospiedumu pakausī. Te šodien elektriskajā telpā uzgrūdos šādam te, lūk, piemēram: