Krustvārdu mīkla

Slavenaa lidmashii reisaa bt618, pirmaa peec tik daudzaam dienaam, nezkaapeec ir pustuksha. Nezkaapeec man shoriit bija 10 min jaauro, lai sagurushie AB agjenti atrastu par iespeejamu mani tai reisaa ieseedinaat. Neesot vietu un vispaar. Ai, nu. Pacelsjanaas atljauja jau arii veel nav, World Wide Wait turpinas.

Vāļājos king-size gultā ar skatu uz Schiphōles skrejceļiem, kur bija jābūt lidmašīnām. Pār tiem - tukšiem un tādiem kā apvainojušamies patlaban noriet saule.
Jā, jā, man ir sasodīti paveicies, es neesmu viens no tiem nabadziņiem, kas guļ uz benķiem lidostā. Es ik pa pāris stundām aizeju turp apskatīties, kas jauns. Raudošas mātes ar pārgurušiem bērneļiem uz rokām. Rinda uz dzelzceļa starptautisko biļešu kasēm - šodien jau izskatās tā uz cilvēkiem 600. Lidostas info ekrāni izskatās diezgan interesanti. Bez tam, tos ik pa minūtei kāds fotografē un neticīgi grozot galvu smaida. Tāpēc es jums bildes nerādīšu.

Visas apkaimes viesnīcas ir pārpildītas. Jau piektdienas pēcpusdienā, man šķita, ka nebūs labi, un laikus pagarināju savu rezervāciju vienā no jocīgākajām un kičīgākajām pasaules viesnīcām. Tās, starp citu, paceļ cenas apmēram 2 reizes. Jānopelna jau kaut kā ir.

Mājupceļš ar vilcienu (ja nu es sadomātu stāvēt tai rindā) būtu šāds: Amsterdam Zuid->Szceczin->Warszava Wschodnia->Šestokai->Vilnius->Daugavpils->Rīga. Aizņemtu tas orientējoši 56 stundas.

Vēl var sakoļīt kolēģus no mātes uzņēmuma, kuri piektdien nospēra vāģi no manas darba vietas, lai pa brīvdienām tiktu uz mājām Hāgā un Delftā un pirms pāra stundām ir laimīgi atbraukuši. Jākoļī, lai vēlākais otrdien mēs izbrauktu atpakaļ uz Dievzemīti.

Šodien paviesojos Amsā, Leidenē, Delftā un Hāgā. Nu neko. Sakož zobus un var izturēt :)
Patiesībā tādu kā "smaidu no iekšām" izvilka tad, kad vilciens nesās cauri ziedošam tulpju laukam, kuram pa vidu tāds kā kanālītis nedziļš, ar jahtu ostiņu un mazām sarkanām stāvām mājiņām. Smaidu, protams, izvelk sajūta, ka tas nav nekāds tur photōšōpa renderis, bet gan tāda pastkartiņainavisma esence.

Vopšem, homo s. tomēr ir parāk nepamatoti iedomīgs un savu nozmīmību pārspīlējošs radījums. Labi, ka šādi gadījumi skaidri parāda who is who.

Velns ar araa, es to zinaaju un tagad atkal paarliecinos 28882 reizi. Celjoshana, tuurisms un sightseeings taaa klasiskajaas izpratnees mani nogurdina, besii un skumdina. Pilseetas mani neinteresee vispaar. Luuk 2 dienaas - A'dam, R'dam, Leiden un tagad Delft. Viss smukinji, tiiri un holandiski, bet nekaadas kachkas, celjoshanai ir jeega, ja tu meegjini nosisties kalnu upee, iestreegt tuksnesii vai uzraapties kaadaa virsotnee, uz muguras nesdams 20 kg somu.

Ja jums zinaams kaads labs cilveeks, kas Ejakulafalloerektokalna deelj iestreedzis Amsterdamaa un palicis bez naktsmaajaam, tad varu piedaavaat 1 personai 2 naktis viesniicaa blakaam Schipholei. Izbaudiisim sho aarpraatu, un paldies manam darba deveejam par sagaadaato iespeeju.

Īsumā
Mīlētāju mēnesis Jūgendstila muzejā
Sarukusi Vilkastes impērija
Jakāns rotēšanu apstrīdēs tiesā
Janvāra beigas – ceturtās saltākās 87 gados
Pornogrāfijas biznesu Rīgā gaida nopietnas pārmaiņas

Novados
Valkā vandaļi joprojām turpina postīt skvēriņu
Veikalā Ventspilī reliģiskas pārliecības dēļ netirgo alkoholu
Krustpils novada Vīpes pagastā aizsnigušo ceļu dēļ kādu slimnieku aptuveni kilometru nācies vilkt ragaviņās līdz neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnai.
Valmierā sadur pudeles brāli
Ventspils Olimpiskajā centrā mēģina nozagt svaru bumbas
Cēsīs nozog ievārījumu 120 latu vērtībā

Šonakt serveru telpā apstājās 2 no 3 kondicionēšanas iekārtām, nezin cikos. Pl. 5 no rīta nostrādāja ugunsdzēsības signalizācija. Atklātu liesmu nav bijis, bet telpu vislabāk raksturo tas, ka jau 4 stundas esot vaļā visiem logiem pie -13.5 C, tur ir karsts kā ellē. Stāv viss serveru parks, attiecīgi nestrādā nekas. Dz. stacija 'V-preču' nezin, kur likt cisternas, ostā rindās krājās tankerīši.

Kad klausījos šo reportiņu at the first news, diemžēl, pakausī pirmā doma bija 'sabotāža'. Tik slima nu es esmu. Pēc nākamajām 2 cigaretēm, centos būt racionālāka un censties uzvelt vainu Ziemai, kas, cerams taču, kaut kur nemanot radījusi mazu plaisiņu aukstummaiņa pieplūdes caurulē un viss dzešēšanas šķidrumiņš maz pamazām izlijis, lēnītēm atstājot kondicionēšanas sistēmu sausu kā maza bērniņa dupsīti Huggies pamperos.

Tomēr jautājumi paliek. Es jau sen gaidīju, kad manai mašīnai sāks sist stiklus, bet varbūt izrubīt kondišku servernajā ir efektīgaka metode. Bet varbūt tiešām, Ziema Ziema. Ehh.

Nemaz nebija tik ilgi jāgaida, līdz no tiesas saņēmu nopietni domātu ielūgumu apmeklēt Eirovīzijas nac. atlases pasākumu. Tā tas sākas - Linda Leen, 'Dzirnas', un skat! - jau esi zudis un samaitāts cilvēks.

Tomēŗ atteicos.

Interesanti, vai LVĢMC izvieto savas meteostacijas kaut kādos īpaši labvēlīgos siltuma punktos (atskaitot, protams, Zosēnus)? Kopš man ir pieejama privāta, varen smalka, dārga un top-notch hi-tech enterprise meteostacija, nekad nekad lokālie dati nav sakrituši ar LVĢMC viedokli par notiekošo. Proti, vienmēr ir bijis aukstāks, nekā viņiem šķiet. Maniem novērojumiem par labu liecina arī Latvijas Valsts Ceļu satiksmes kontroles punktos novietotās meteostacijas, kuras uzrāda gandrīz akurāt to pašu, ko man pieejamā.

Mūsējā šorīt 7:34 ir fiksējusi abs. minimumu, kopš savas darbības uzsākšanas: -24.7C. Oficiālie klimata mērnieki akal domā, ka tas ir bijis tikai -20.6, un ka šī ir vissiltākā vieta Latvijā šorīt :)

Bet visumā, es teiktu, ka nupat jau būtu gana. Mīļā Ziema, Tavas Enterprise versijas sniegtos ziņojumus un pieredzes esmu uztvērusi un skolu saņēmusi (čau, akumulator). Es domāju, būtu pilnīgi lieliski nokļūt atpakaļ pie -5C dienā un -10C naktī.

( >>>>Gara ekskursija šaubīgās vēstures interpretācijās )

Tā ka dzejolīti uzrakstīt, vai kā smalki izteikties prõzā, kauč vai; nu, kaut ko cēlu izspiest gribētos, aber nenāk 'laukā no iekšām'.

Jau gribēju pokemontēt pāris šodienas ierakstiņus, tak aprāvos, ka nesmukā formā padodas, kaut kādi strupi aprautā, komandno-prikaznoje tonī nepatīkamajā.

Tad izlasīju vēl vienu aizatsledzīgu ierakstu, pie kura gribētos izteikt vētrainu atbalstu, vai ko tamlīdzīgu, aber akal neiru pārliecināta, ka pareizi izprotu to jēgu, nevis tikai interpretēju to sev tuvākajā 'a man arī tāpat' manierē. Vispār man te ir diezgan vientuļi, gribētos ar kādu pačat un tā sociāli patrīties, aiziet pavakariņot un nevis klausīties cisternu dziesmu un rakstīt bõring dokumentus. A ņeskem.

Un vispār tā agrāk aizskartā ķīmijas tēma šādās dienās kļūst ļoti tuva. Cik nožēlojami, ka, pat ja tu apzinies tās visas cēloņsakarības un skaidri zini kam no kurienes aug kājas, - tāpat bezspēcīga kaut kāda tā sajūta, tipa, darbs ar atkarībām, tikai sliktāk. Jo darīt tur īsti neko nevar, esmu diezgan pārliecināta, ka oksitocīna šaibu rīšana būtu tāda kā masturbācija.

Štelle būtu kaut kāda tur organoleptiska pašapmāna metode, tak jau tur nepietiek ar esošo faktu salikumu; vēl kādam jādabū Nobelis par kopsakara atklāšanu starp nemateriālajiem kontaktiem un relišeriem vs. zināmā līmeņa paaugstināšanās. Bet es esmu nokavējusi, izvēlējos nepareizo mācību iestādi reiz, un nu man jāgaida, kad kāds cits būs tikpat ļoti norūpējies par tādām, vot, biedri, štukām.

[..] jo kompānijas darba valoda ir angļu, un šis fakts atspoguļojas arī algā, skaidroja Fliks.

Nu neko sev. Manas kompānijas darba valodas ar angļu un krievu vienlaikus, rakstveida dokumentācijai jābūt angļu un latviešu valodās. Proti, brīvi jāvar rakstīt, lasīt un runāt 3 valodās. Šis fakts nekā neatspoguļojas manā algā, Bertold. Tā ir tikai norma mūsdienās, valstī ar 2.3 miljoniem iedzīvotāju, ja.

Pirms daudziem gadiem - es nez, 2002.? kāda šarmanta jauniete veica aptauju, Kas Ir Mīlestība.
Man bija tobrīd diezgan ciets viedoklis (nav mainījies vēl joprojām), un to var izlasīt internetos.
Un ko es redzu šodien?? Viņi ir jakarējušies 8 gadus, izškieduši nezin cik nodokļu maksātaju piķa, lai pateiktu to pašu, ko cilvēks ar tehnikuma izglītību var apjēgt pats dzīves peripetiju rezultātā.
:)

Mani tiešām skumdina, ka nu jau katru dienu uz A10 šosejas kāds iet bojā. Protams, autovadītāji lohi. Protams, daži brauc zem atļautās normas (es), jo nāvīgi bail. Protams, daži brauc par ātru (džeks, kas mani apdzina pirms 2 nedēļām kā aprakstīts pāris ierakstus iepriekš, un kā vēlāk izrādījās, nositās).

Bet nu johen, tur kaut kas nav labi tai shēmā. Pieņemot, ka es šo ceļu mēroju vismaz 2x nedēļā, manas šances izdzīvot dramatiski samazainās.

Šorīt atkal normāli braucami bija tikai daži atsevišķi posmi, vairumā nācās vilkties uz 70-80. Pirmās šķūres satiku sev pretimbraucot pie Rores, tas ir, Popes. Pirmajai no viņām tā lāpsta bija aplami saregulēta un no tās šķīlās dzirksteles kā no elektriskas slīpmašīnas brīdī kad tiek asinātas, piem. naglas. Ļoti jau nu simptomātiski, Elijas ugunsrati, ibio.

Nē, teja, nav tā kā tu saki, ka te nekā nav. Ir gan! Tā sūda apātija un 'gan jau kaut kā izsitīsimies', un uz āru vērstais samierinieciskums, kaut arī dvēselēs velni stabulē, vot tā ir reālā reģiona štellīte.

Es vakar biju uz Lindas Leen koncertu. No kidding! Protams, šāds notikumu pavērsiens nav iedomājams, ka es no laba prāta esmot Rīgā vai kur nu tur pietuvinātas apkaimēs būtu kaut ko tādu izdarījusi. Godīgi jāteic, ka koncerts bija kopā Lindai ar Liepājas simfonisko orķestri, un tas daudz ko uzlaboja. Īpaši brīžos, kad orķestrim bija iespēja nospēlēt kādus 7 gabalus bez Lindas. Tomēr tik traki jau ar' nebija, viņai tik nevajag pašai iedomāt sevi par komponistīti, a tās vecās 60o gadu dziesmiņas jau viņai padodas. Mīļi un amizanti bija tas, ka piesakot dziesmu par lāčiem, Linda stāstīja, ka šīs dziesmas jēga ir tāda: novēlējums, lai zemes ass grieztos ātrāk, un mīlētaji therefore varētu ātrak satikties. Turpmākās 5 minūtes es lauzīju galvu daudz, mēģinot saprast, kā pie tādiem maldiem nokļūst, vienīgais, ko izdomāju, ka ātrak vajag iziet tehnisko apskati. Priecīgu Jaunogadu!

Pieteikties par liecinieku kādam ceļu satiksmes negadījumam mūsu valstī nav viegli. Tas ir ļoti, ļoti jāgrib, jābūt ļoti motivētam. Ilgi jāurķē internets, jāatrod 3-4 kontakttālruņi. Jākonstatē, ka neviens no tiem neatbild (neceļ). Jāsazvana CSDD, jaatvainojas, ka tu zini, ka viņi ar to nenodarbojas, jāpalūdz, vai viņiem nav pieejams svaigāks tālruņu saraksts. Jāapzvana jauniegūtie numuri. Jakonstate, ka neviens no tiem netiek arīdzan celts. Vēlreiz jaurķē internets. Vēlreiz jākonstatē, ka nekas no dotā neatbild. Pirms visam atmest ar roku, jāzvana vēl uz Pēdējo Instanci - 112. Viņi laipni savieno, bet otrā galā vienkārši tiek nolikta klausule. Jāzvana vēlreiz, jālūdz, lai savieno otrreiz. Tad tas izdodas un Tev ir iespēja atzīties, nodot sevi, pieteikties par liecinieku. Jāatceras, cikos tas varēja būt un kur, jānosauc adrese. Bet notika lūk, kas: šorīt, pārvietojoties pa autoceļu A10 Rīga-Ventspils, tas bija iespējams tikai ar ātrumu kādi 70-80km/h, notikuma brīdī konkrēti es braucu ar 80, un ieturēju krietni 100-150m distanci no priekšā braucošā Mercedes, tas ir vienīgais, ko es par šo auto varu teikt, nekas cits nebija nojaušams dēļ tās elles, kas valdīja uz ceļa. Protams, apdzīt gribētaju netrūka. Es sevi nedaudz šaustīju par to, ka man paniski bail braukt ātrāk (ceļa robežas nebija nojaušamas, putenī tik tikko es redzēju starmešu galus). Turklāt, tas Mersis arī stūreja uz tiem pašiem 80 un gočpendel tas nelikās iespējams braukt kaut par gramu ātrāk. Tomēr tā nešķita kādam, es nezinu kam; nepaguvu pat saprast kas tas par vāģi. Sākumā viņš veiksmīgi apdzina mani un iekartojās starp mani un Mersi, kas nebija grūti, jo mēs braucām visnotaļ atstatu. Tad viņš sataisījās apdzīt arī Mersi, bet pēdējā mirklī pārdomāja (neatminos, vai kāds būtu nācis pretim?? Diez vai, diez vai) un mēģināja atgriesties atpakaļ, bet neveiksmīgi, sākās baigie danči virpuļi un izmisīgi mēģinājumi savākties. Es nezinu, ko es darīju. Acīmredzot, visu to, kas jādara, lai nomestu ātrumu un turētos un izvairītos no viņa piruetēm. Es biju ieslēgusi arī avārijas gaismas, lai aizmugurē braucošie arī met ātrumu, bet es pati nebremzēju, tikai nometu pa ātrumiem. Vilciņa gaitā ejošais auto izvēlējās visaugstāko vietu uz kraujas kalna galā un pārkrita pāri apmalei bez pēdām. Viss, ko es atceros - paguvu padomāt - re kā, i pēdas nepalika; nikā. Tikai egļu augšas un viss. Nākamreiz pie apziņas nācu pirms Pūres ar asarām. Sapratu, ka neesmu apstājusies iet skatīties, kas tur noticis. Atceros, ka atpakaļskata spogulī piefiksēju, ka aiz manis braucošie visi attālinās, tātad stājas iet palīgos, bet man ausī čukst velni: laidies, lai tevi nesamaļ pakaļbraucošie. Kāds sviests. Pūrē sadzinu Mersi un turpināju raudāt. Spārē jau biju gatava zvanīt laikabiedriem un raudāt publiski un kliegt pēc mierinājuma. Morāle tam visam tāda: izdzīvošanas instinkti ir lieliska lieta, tomēr pagalam nehumāna, kā izrādās. Reiz simamura rakstīja, ka esot 'neuzticams' šādas situācijās, un nu es zinu, ka es arī. Bļe.

Mani skuka un anonymous jau par to brīdinaja, izteica aizdomas, ka kaut kas tāds noteikti atklāsies, ka tas nevar būt tik vienkārši. Un jā, nav jau arī. Es toreiz to neuzmanīgi piešuvu literāru virzītu ļaužu profesionalitātei attīstīt sižetu saistoši un piešķīru nepietiekamu nopietnību viņu sacītajam. Tomēr fakti pārspēj (kā parasti) literāro fantāziju. Un proti, tik tiešām, tālajā 1984. gadā toreizējais nenormāli talantīgais, jaunais, daudzsološais un ūberkrutais IT daļas vadītājs, kurš regulāri publicējās žurnālā Nauka i Tehņika, kuru apbrīnot un priecāties par viņa darbiem brauca inženieri no visas Padomjzemes tālajām malām, kuram līdzīgu šaipus Urāliem nav un nevar būt - šis cilvēks tātad, augstasinīgi kāddien bija paņēmis cirvi un nogalinājis savu vietnieku (un labāko draugu), kā arī tās dienas šiftlīderi, pēc kam pats izlēca pa logu un nositās, sašķaidot galvu tieši durvjpriekšā.

Bet varbūt galu galā visa šobrīd notiekošā jēga ir tāda (ja mēs pieņemam, ka kaut kam vispār ir jēga), ka man ir jāiemācās politkorekti un politiski pareizi bīdīt politikas, vīt intrigas, rotaļāties ar ietekmes sfērām ar vienu vienīgu mērķi - lai beigu beigās par jebkuru cenu izsistu cauri savu balto izpratnīti par lietu kārtību. es esmu tik slikti apveltīta ar spēju nerunāt to, ko es domāju, ka šis patiesībā ir pilnīgi vienīgais čeleindžss, kas stāv priekšā tuvākajiem pārskata posmiem.

īres tirgus šai pilsētā (es kļūstu par vienu no tiem, kas saka 'šī valsts', ja?) ir nokaujošs (6. lielākā mūsu karalistes pilsēta, ja, tā, kurā ir daudz bruģa).
Ziniet, te nav neviena 'jaunā projekta'. NEVIENA. Ir hruščovkas, 5 stāvu mazģimeņu-mazgabarītu, un kaut kāds deviņstāveņu rajons, par kuru mēdz ļaudis izteikties kā par kaut kādu Maskačku rajonā ap L.Kalna ielu.
No apmēram 40-50 sludinājumiem konstanti tāds, ko gribas (šķiet iespējams) apskatīt, ir tieši viens. Un šodien es beidzot turp tiku un apskatījos. Diemžēl, ļoti patika; laikam būs jāņem vien ciet. Diemžēl tāpēc, ka atrodas aplamajā pilsētas daļā, ko visi nicina; 'fui pārventa pē'; diemžēl, jo atrodas pirmajā stāvā un ak!, tas ir 2 minūšu attālumā no darbavietas, kur paiet manas dienas.

Piedāvāšu jums īsu ikonogrāfisku ieskatu krāšņumā (no tā, ko es NEizvēlējos):

Kāds ir angliskais analogs 'pirkt kaķi maisā' ? Ar domu - ņefiga nezināt par ko tieši tiek izdota naudiņa, ja kas.

visā visumā viss ir kā vienmēr.
Nupat godīgi beidzu iedziļināties iedziļināmajā, kopējais šodienas produktīvais uptime - 14 stundas. Paguvu iegāzties sapulcē un pakašķēties ar piegādātājiem. Rīt plānoju apturēt vienu dev. projektu (izlasīju auditoru slēdzienu, sagribējās skriet raut rubiļņiku tūdaļ). Varbūt nedaudz notievēšu tuvākajās nedēļās. Vismaz viens kolēģīc ir ļoti burvīgz. (šie ir savstarpēji nesaistīti teikumi haha)