![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Aizvakar pie mājas sēdu mašīnā un gaidu kad nožūs stikli, lai brauktu prom; no pretējās ielas puses pie manis pienāk kāds jaunietis un saka: 'Es nelūdzu jums naudu, bet man ir problēma. Es pazaudēju maku un netieku prom no Rīgas, man jānokļūst Balvos, atpakaļ mājās, lūdzu palīdziet, nopērkat man autobusa biļeti'. Es attraucu, ka akurāt šobrīd grasos braukt uz darbu un autoostas apmeklējums nav plānā. Puisis jautā, vai es viņam nevarētu uzticēties un iedot naudiņu biļetei? Uz ko es atbildu, ka nē. Nedošu vis. Puisis aiziet.
Vakar no rīta izeju uz Avotielas, pēc pāris metriem ieraugu puisi. Saku viņam - vei, kā tev nav laimējies, neviens neizlīdz? Saku, man šodien brīvs laiks, akurāt prāts nesas un pavizināšanos. Lūk, varu piedāvāt aizvest viņu uz tiem Balviem! Puisis man uzmet jukušu skatienu un pazūd spēļu zāles Palms Casino ieejā.
Vakar vakariņā atgriežos no pavēlas vakarēšanas pie kaimiņmadāmas, nāku pa savu Avotielu (nu tur nez... 200m možk jānoiet kājām?). Atkal pamanu savu paziņu, bet šoreiz tādā jocīgā kopskatā, kopā ar vēl citu tādu pat tipāžu puikas rīko 'medības'. Viens nogriež ceļu, otrs (Balvenieks) nāk no muguras ar neskaidriem nolūkiem. Pāreju ielai pretējā pusē, rokas instinktīvi saspiež atslēgu komplektiņu, kura garāko sastāvdaļu, manuprāt, var lietot, piem. ieduršanai acī, ja tāda vajadzība rodas. Balvenieks šķērso ielu un nāk man klāt. Neatpazīst, kazi. Atkal seko teksts par naudiņu. Saku puikam, ka nu jau gana būs, savu iespēju nokļut Balvos viņš šorīt jau nav izmantojis un 2x es nebūšu cēla mātesmeita, kas piedāvās braucienu tik poētiskā virzienā. Kautkas manā izskatā un kustību kompleksā attur jauniešus mesties man virsū un atņemt somu. Laikam. Keksi saskatās un aizsoļo atpakaļ virzienā uz Čakeni.
Izvācu mentālo biezpienu no kājām un ieieju savas smacīgās trepjutelpas tumsīgajā patvērumā.
Lūk, tā jūtas laimīgs cilvēks.
Vakar no rīta izeju uz Avotielas, pēc pāris metriem ieraugu puisi. Saku viņam - vei, kā tev nav laimējies, neviens neizlīdz? Saku, man šodien brīvs laiks, akurāt prāts nesas un pavizināšanos. Lūk, varu piedāvāt aizvest viņu uz tiem Balviem! Puisis man uzmet jukušu skatienu un pazūd spēļu zāles Palms Casino ieejā.
Vakar vakariņā atgriežos no pavēlas vakarēšanas pie kaimiņmadāmas, nāku pa savu Avotielu (nu tur nez... 200m možk jānoiet kājām?). Atkal pamanu savu paziņu, bet šoreiz tādā jocīgā kopskatā, kopā ar vēl citu tādu pat tipāžu puikas rīko 'medības'. Viens nogriež ceļu, otrs (Balvenieks) nāk no muguras ar neskaidriem nolūkiem. Pāreju ielai pretējā pusē, rokas instinktīvi saspiež atslēgu komplektiņu, kura garāko sastāvdaļu, manuprāt, var lietot, piem. ieduršanai acī, ja tāda vajadzība rodas. Balvenieks šķērso ielu un nāk man klāt. Neatpazīst, kazi. Atkal seko teksts par naudiņu. Saku puikam, ka nu jau gana būs, savu iespēju nokļut Balvos viņš šorīt jau nav izmantojis un 2x es nebūšu cēla mātesmeita, kas piedāvās braucienu tik poētiskā virzienā. Kautkas manā izskatā un kustību kompleksā attur jauniešus mesties man virsū un atņemt somu. Laikam. Keksi saskatās un aizsoļo atpakaļ virzienā uz Čakeni.
Izvācu mentālo biezpienu no kājām un ieieju savas smacīgās trepjutelpas tumsīgajā patvērumā.
Lūk, tā jūtas laimīgs cilvēks.
Bet. Ir latviešiem tāds estrādes mākslinieks Ozols un kādā no viņa skaņdarbiem nejauši izdzirdēju frāzi 'gatavs uz bezpredjēlu'. Whatever jēgu mēs ieliekam šai jēdzienā, akurāt tas ir state, kurā es nonāku, piem. situācijā, kas aprakstīta augstāk. Kad aizbrauc širmis, deniņos dauza āmuri un Fizioloģisks Naids dominē visos ķermeņa nostūros. Es droši vien neizskatos forša tad.
Pēdējo (un vienīgo) reizi, kad man, iestājoties bezpredjēlam 1999. gada vasarā (mans draugs ar manu 4gadīgo meitu pie rokas gāja lauku veikalā pirkt saldējumu, un viņam pie)(*#)& apmēram 6 ciema jaunēkļi ar viennozīmīgiem nolūkiem), es atrāvu mašīnas bagažnieku, izrāvu riteņu srkrūvējamo aclēgu, nevis krustu, bet to tipa hokejnūju, un devos pulciņa virzienā kautko šausmīgi kliegdama, tik neatminu ko. Pārsteiguma efekta dēļ jaunēkļi ilgi mēģināja mani pierunāt kāpt atpakaļ mašīnā un viņi paši tikšot galā. Es nebiju pierunājama un beigbeigās džeki kapitulēja ar tekstu, ka bābas nesitot. Patlaban kā es te sēžu - es apzinos, ka izredžu nekādu; bet - es biju gatava uz bezpredjēlu - un tas ir pavisam pa īstam un ļaudis notic, ka es sitīšu. Vai es to darītu (un vai es Balveniekam varētu iedurt aclēgu acī) - es nezinu. Bet nu. Galvenais ir message :)
Mm?
Bet par to riteņatslēgu - fantastiski.
>Mm?
Nu. Ja es teiktu: jā - tā būtu tukša lielība. Tāda nepamatota. Kāds nu no manis izsitējs. lai gan min.2x nedeļā spēlēju squash, un rokas man ir ok, nekādi nevaru novērtēt pretimnācēju kondīciju, sagatavotību un vēlmi pēc manas somas, samērogojot ar savu attieksmi.
Par domām. Man sasodīti bieži gadās domformu materializācijas gadījumi, kad, apsmadzeņojot vienu vai otru notikumu scenāriju, pēkšņi viss ir true. Un situācija, kurā man jādomā - durt kādam acī atslēgu vai ne, nav gluži tā, kas mani uzvelk :)
Otrkārt, vispār apcerēt agresiju un savu gatavību kādam uzbrukt, nekādi nevairo skaistumu iekšienē, un, es atvainojos par banalitāti - pozitīvismu. Drīzāk ielaiž nepamatoti daudz rūgtuma sirdī, čakarē karmu un padara mani par sliktāku cilvi.
Pagājšvasar šitais pats Birznieka-Upīša ielā regulāri klīda.
un vispār- ar astoto! we've deserved!
Mīlu zaimno! Buča un puķs (atbrauc ciemā - kad vari, gaidīšu)!