man šogad daudz ir jādomā par to, ka mēs pieņemam tādu mīlestību, kādu mums liekas, ka esam pelnījuši.
Un es šogad esmu iemācījusies, ka es nejūtos pelnījusi ļoti daudz ko. Who knew, man tomēr likās, ka ar manu pašapziņu un self-worth ir stipri labāk kā izskatās, ka ir.
Citās un tajās pašās ziņās- right in the meow meow. This too shall pass
Jesusis a cruel mistress, kurš saviem spēcīgakajiem kareivjiem uzdod skarbakos pārbaudījumus- paģiras un pirmo mēnešreižu dienu vienā dienā
Šobrīd ļoti cīnos ar nespēju palaist vaļā. Un tas nav cilvēks, bet tā ir tā iedomātā nākotne. Man liekas, ka lai cik jauki nebūtu bijuši citi mani bijušie draugi, ja es par mūsu kopīgo dzīvi iedomājos pēc 5 gadiem, tā nekad nejutās kā dzīve, kuru es gribētu dzīvot, kurā es būtu laimīga. Šeit tā nebija, šeit tas, ko es redzēju, darīja mani priecīgu un excited to look forward to. Ar visu to, ka tajā nākotnē nebija nekā ekstra aizraujoša, vai drīzāk tāpēc- tā ikdiena jutās mājīga, man, tādai, kāda man liekas, ka esmu, tur bija vieta. Un to sajūtu, pat ja lielās jūtas ir gone for good, ir tik grūti laist vaļā, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka tas vairs nekad nenotiks, tas FWB ir kaut kāds silts atgādinājums. Jo tie benefiti jau nav tikai sekss, for him even more than for me. It is a connection. Un tas man ir jālaiž vaļā, lai, savukārt, nesāpinātu citus cilvēkus.
Es zinu, ka par manu lojalitātes izpratni, easily varētu raukt uzaci, bet it is what it is, un es jūtos atbildīga par viņu. Varbūt par ne atbildīga, man rūp, un es negribu, lai viņam ir jājūtas bēdīgi. Tas un noteikti arī mana nevēlēšanās pamest ērto, pazīstamo komfortu. Jo tie citi cilvēki, ko es par viņiem zinu, vai es zinu, ka man liksies mīļas viņu ierastās kārtības un pieradumi, vai es mācēšu sevī dīlot ar viņu nīgruma brīžiem, vai viņi ēd klusām?! Un visas citas ļoti svarīgās lietas. Un galu galā, būsim godīgi, vai es vispār māku būt ar cilvēkiem, kuri ir gatavi runāt un dīlot ar savām emocijām, mūsu problēmām vai ko tādu?!
Tur ir tik daudz nezināmā. Un man negribās nezināmo. Man negribās arī pamest to čaulu, kurā esmu iedzīvojusies. Es esmu ļoti pieradusi būt viena. Man liekas, ka tas ir kaut kas, kas ļoti ir raksturojis lielāko daļu manu attiecību- viena kopā ar kādu. Vai tas bija attālums starp mums, otra cilvēka darbaholisms vai vienkārši nepieciešamība pēc vienatnes un noslēgšanās. And I've learned to be fine with it. Pat ne iemācījusies, es vienkārši tā funkcionēju, man liekas, ka manā dzīvē tā īsti nemaz nav vietas otram cilvēkam. Es neesmu gatava atdot savu vakara komfortu un rīta mieru, ļoti gan iespējams, ka es jūtos tik protective of it, jo mana vienīgā pieredze ar tādu patiesu savas telpas dalīšanu ir bijusi nedaudz brutāla.
Vai arī es vienkārši neesmu spējīga būt fleksibla, arī tā var būt
Galu galā es neesmu pazīstama kā most open and welcoming purrson and I will keep you out for as long as it is possible
izskatās, ka ballīte ir beigusies
es aptuveni nedēļu neesmu varējusi aiziet uz veikalu pēc pārtikas, jo nevaru saņemties un šodien braukšanā biju milimetru no raudāšanas. es vairs nesaprotu kā es funkcionēju. vai nefunkcionēju. Pārsvarā nefunkcionēju. Stulbākais, ka nezinu, kas notika. ATKAL.
also jūtos super-nekomfortabli savā hoe phase, kā cilvēki to dara un nejūtas visu laiku vainīgi vai kādam kaut ko parādā?!
Mazās rīta pārdomas, par to, ka man tik ļoti patīk iet uz koncertiem, turned into trip down the memory lane.
Ļoti Tevis pietrūkst, un cik gan daudz citādāka un priecīgāka būtu dzīve with you around. Tu tik ļoti biji mans cilvēks.
"Smack my bitch up" izlasīju kā- SNACK my bitch up! Jā, pls snack me up, bitches looooove snacks!
Manī vienlaikus šobrīd sadzīvo sajūta, ka I am an absolute mess and failure at whom I've wanted to become un arī kaut kāds tāds visaptverošs prieks un sirdi sildoša sajūta, prieks par cilvēkiem, par kolēģiem. Un visu laiku ir arī sajūta, ka ir jāizvēlas,ka vai nu I am a mess un viss ir drausmīgi vai arī man ir paveicies, un es esmu zaķītis. Bet var jau būt abi- es esmu messy zaķītis, ka feilo uz velna paraušanu, bet arī izdara labas izvēles un reizēm ir kādam mīļš un svarīgs, vai vismaz patīkams to be around.Un ka tā prieka sajūta nav neīsta, ka tas nav tikai trešais vīns vai rinda ar distrakcijām. Ka tas ir kaut kas, ko es tiešām pati jūtu un ka ir par ko tā justies.
Pasaule ir dīvaina vieta un cilvēki- sarežģīti. Izrunājām kaut kādas lietas par to, ka, kad atbalsts ir pienākums, to negribās dot. Nu un nevar izturēt vājumu. Labi, fair enough, katram savs. Bet ko man tagad, kad vairs nekas nav pienākums, ar to bezgala ieinteresēto, pieglaudīgo kaķīti, kurš vaicā kā man iet un grib ZINĀT par manu dienu un grib mani satikt?!
Pēc pusgada sarunām kā ar sienu, tagad atpakaļ ir tas cilvēks, ko iepazinu, bet manī vairs nav gaismas šim cilvēkam, bet liekas arī kaut kā nepieklājīgi teikt, hei- savu mīļumu paturi pie sevis, šis strādā citādāk. Jo es nezinu kā šis strādā, un reizi nedēļā es arī varbūt gribu, lai kāds ir mīļš pret mani.
What a thing to admit
That when someone looks at me with real love
I don't like it very much
Kinda makes me feel like I'm being crushed
Is this something that you would like to discuss?
Trigger warning: attiecības ar ēdienu, attiecības ar būšanu dzīvam
Pēc šķiršanās nevaru neko ieēst, viss ir jāstumj ar varu lejā, uzdzerot lieliem malkiem ūdeni, lai skalojas lejā. Viss liekas pretīgs un rauj uz augšu. Kad šis mainījās, kad kompulsīva emociju apēšana pārvērtās neēšanā. Es nekad neesmu mēģinājusi "vismaz kaut ko kontrolēt" caur neēšanu. Vai tas ir tas, kas notiek, kad ir sajūta, ka kāds ir izrāvis ķeblīti no kājapakšas? Tu ej un atrodi jaunus neveselīgus veidus kā "kontrolēt" savu dzīvi?
Nav tāds aktīvas sāpes, vienlaikus gribās raudāt un dejot, bet ir arī tāds nedaudz rezignēts- oh well, atkal nepaveicās nokrashot pie lidmašīnas pacelšanās/nolaišanās. Kas, ņemot vērā svētdienas notikumus pie Ventspils, liekas ļoti neiejūtīgi, jo tie cilvēki noteikti gribēja dzīvot.
It is not that bad sajūta, bet tad ir tā neēšana, spontānā raudāšana un just let me not exists
Kas droši vien nozīmē, ka es atkal no sevis slēpju kaut ko
man ir zajebala būt visiem "par daudz"
es nezinu kā būt mazāk
lai cik mazu es sevi būtu saspiedusi, es vienmēr beigās izrādās, ka esmu aizņēmusi par daudz vietas, neesmu bijusi pietiekami uzmanīga
I fucking hate it
