Trigger warning: attiecības ar ēdienu, attiecības ar būšanu dzīvam







Pēc šķiršanās nevaru neko ieēst, viss ir jāstumj ar varu lejā, uzdzerot lieliem malkiem ūdeni, lai skalojas lejā. Viss liekas pretīgs un rauj uz augšu. Kad šis mainījās, kad kompulsīva emociju apēšana pārvērtās neēšanā. Es nekad neesmu mēģinājusi "vismaz kaut ko kontrolēt" caur neēšanu. Vai tas ir tas, kas notiek, kad ir sajūta, ka kāds ir izrāvis ķeblīti no kājapakšas? Tu ej un atrodi jaunus neveselīgus veidus kā "kontrolēt" savu dzīvi?

Nav tāds aktīvas sāpes, vienlaikus gribās raudāt un dejot, bet ir arī tāds nedaudz rezignēts- oh well, atkal nepaveicās nokrashot pie lidmašīnas pacelšanās/nolaišanās. Kas, ņemot vērā svētdienas notikumus pie Ventspils, liekas ļoti neiejūtīgi, jo tie cilvēki noteikti gribēja dzīvot.
It is not that bad sajūta, bet tad ir tā neēšana, spontānā raudāšana un just let me not exists
Kas droši vien nozīmē, ka es atkal no sevis slēpju kaut ko
man ir zajebala būt visiem "par daudz"
es nezinu kā būt mazāk
lai cik mazu es sevi būtu saspiedusi, es vienmēr beigās izrādās, ka esmu aizņēmusi par daudz vietas, neesmu bijusi pietiekami uzmanīga
I fucking hate it

Šī tad, laikam, būs florencīga šķiršanās.

Šodien domāju, ka arvien grūtāk un grūtāk paliek krāt dusmas. Visu laiku fonā ir- ai, bet does it really matter, is it that big of a deal. I don't feel like it is.
Un es nezinu, vai šis ir vai nav veselīgi. Bet kad es tā padomāju, mani atlaiž tas loop of thoughts, kurā es esmu griezusies pēdējo nedēļu.
Nesaistīti, bet tik ļoti saistīti- mans couple's goal ir Mortīcija un Gomezs. Just adore me and let me adore you back. Manī ir tik daudz mīlestības, ko dot, bet vienmēr kaut kāda dzīve un huiņa nostājas starp mani un being able to just fully love and give love to others. Vienmēr jārisina kaut kas tik triviāls kā " bet vai ir iespējams kompromiss?!", "ja kompromiss nav iespējams, vai otram to pateikt aknowledžojot viņa jūtas, ir raķešu zinātne?!", "vai withdrawing ir labākais veids kā risināt problēmu?!"
Kāpēc man ar šo jānodarbojas?! Why can't we just love and fuck and then love some more?
ļoti nogurdinoši

Stulbais komandējums ir vienlaikus ar Dzejas dienām un Homo Novus

Šorīt kaut kāds ilgi nepiedzīvots trauksmes krateklis, krata par visu. Katru reizi, kad, piemēram, iedomājos par vakara braukšanu, cauri izšaujas adrenalīna vilnis. Satraucos arī par pasākumiem, kas nemaz nav mani pasākumi, bet mīļu cilvēku pasākumi.
Kaut kas ar mani notiek, bet nesaprotu- kas.
Also, jau otro nakti ap četriem sirdsdarbība uzlec gandrīz līdz 100 sitieniem, vakar pamodos no tā, ka pulkstenis par to brēca, šorīt vnk ieraudzīju līknē.

Kamēr kapteinis Amerika tiekas ar pāvestu un plkst. 20.00 glābj pasauli (ir tāda Elbow dziesma), tikmēr es pats sev esmu sarīkojis ballīti ar blekdžeku un kaķīšiem, manā gadījumā gan Purvīšiem, pārgājieniem un filmām.
Tas reizēm ir nedaudz skumji, jo man patīk parādīt, piedzīvot un retrīverēt, bet kinda arī jābeidz ekspektēt, ka lietas būs tā kā es esmu iedomājusies. Man vispār liekas, ka we work with what we have ir ne tikai ļoti pragmatiska pieeja, bet arī sustainable. And there are some things that I want to sustain more than others.
Tā es pavisam nejauši vakar tiku pie absolūti brīnišķīgākā nepārgājienu pārgājiena, ar ziedošu viršu klājienu, bišu sanēšanu, saulrietiem pār siena laukiem, dīvainu mednieku māju, miljons sēnēm un neviena cilvēka (tas izskaidro tās miljons sēnes).
Ja nu jums kaut kad tagad gribās neprasīgu vakara pastaigu 13km garumā, tad lūdzu- https://baltictrails.eu/lv/forest/day/66
No centra autobusi uz Sēnīti iet ik pēc 30 min at least, no Vangažiem atpakaļ arī, viss ir relatīvi viegli atrodams- uz kokiem balt-dzelten-balti marķējumi vai lejupielādēta gpx maršruta karte, ko atvērt LVM GEO app'ā.

If anything will ever save my life it is going to be a movement of sorts.

Šim visam ir arī part One, par to, kā es te nonācu, bet es neesmu droša, ka es zinu, ko par to teikt vai kā par to domāt.

Kopš decembra no velo esmu nokritusi reizes piecas. Pirms tam vēlos no velo ar ātrumu viens kritiens gadā.
No iepriekšējās reizes pat roka vēl nebija beigusi sāpēt, pirms atkal esmu pacentusies to sasist. Nu what the actual fuuuuuuck!

http://klab.lv/~vakardiena/2018/05/18/
Hormoniem pēc 4 gadiem viss vienalga, bet es joprojām viņu randomā satieku, šodien iekāpa dzīvžogā, lai es nenolauztu instruktora mašīnas spoguļus pret viņu.
So sorry for what I did when I was driving

I believe that there is something in me that needs to be held on a very short leash

They ate Bob