līdz diviem naktī lasīju grāmatu- feels like home <3

Krašošana uz cilvēkiem man absolūti ir veids kā disasociēties no savas dzīves.

nezinu kā lai padaru sev šo vakaru paciešamāku, jau otro dienu nemiers un trauksme. Drusku parunājot ar sevi, izklausījās, kā tās vienkārši ir kaut kādas skumjas, kuras nolēmušas maskēties. Gandrīz vai būs jāsāk ticēt tam, ka nervostrong strādāja, nedēļu neesmu dzērusi. Var jau būt, ka vienkārši sagadīšanās.
Man liekas, ka ja man būtu nelimitēts naudas daudzums, es to notērētu braukšanā. Vispār, ar manu apsēstību, nu jau sensu sāk meikot mašīnas pirkšana.
Fonā skan dziesma ar nosaukumu Love and validation. Love and validation is what got me in this mess in the first place!

Terapijā deva mājas darbu, kur jāpiefiksē, kur izmantoju/gribu izmantot norobežošanos no citiem un alkoholu kā coping strategies. ļoti interesanti. šŠitā ir tā mindful living, ja?! Zināt savas motivācijas.

tā gaišā mīlestības sajūta tikai turpina augt. neesmu viņu satikusi kopš decembra sākuma, bet tas izrādās nav šķērslis. tam gan ir parādījies arī kaut kāds skumju piejaukums, par kuru nezināju, jo kā kārtīgs zaldātiņš, biju to nostūmusi pagrīdē. Tas izskaidro, kāpēc esmu tik neierasti dusmīga un aizkaitināta.
Man ir liels prieks, ka ir iespēja pārskatīt to kā jūtos. Nav jau tā, ka tas viss ir kaut kas pilnīgi negaidīts, bet tā ir iespēja to "redzēt" kaut kādās tādās tīrākās formās. Un tas ir ļoti skaisti. Arī skumjas savā tīrajā formā ir skaistas, kad tur nenāk kaut kādi aizvainojumi vai jušanās nevērtīgam vai defektīvam. Nedaudz maģiska sajūta, ka kaut kur manī ir tāda gaiša mīlestība. Un tas, ka it is not going to happen padara viņu vēl gaišāku, man nav iespēja to sabojāt.

Tātad 153km un 24h vēlāk.
Saņēmos un beigās aizbraucu uz Mālpili skatīties teātrus. Šis ir tieši tas kā es iedomājos savu dzīvi un kāpēc es gribēju tiesības, lai vienkārši randomā pēc savām vēlmēm un vajadzībām kaut kur aizbrauktu, nevienam neko nelūdzot un neprasot (heh, pēc sarunām terapijā es gan uz šo skatos ar drusku lielākām aizdomām, bet hei, reizēm savi coping mehānismi dabūt tev tiesības!)
Izrāde bija ļoti maiga un sirsnīga, ļoti rekomendēju. Cita starpā Mālpils kultūras nams ir ļoti ok vieta, kur braukt skatīties teātri, Valmieras teātris tur pabieži viesojas, un man liekas, ka uz tādu Mālpili no Rīgas ceturtdienas vakarā ir vieglāk aizbraukt kā, piemēram, uz Valmieru.
Pati braukšana bija, well- PIEDZĪVOJUMS.
Un daļēji es tajā vainoju to apsēstību ar KA TIK KĀDS NEBRAUC PAR LĒNU.
Lai cik lielisks (ne es) tāds iesācējs būtu, vienmēr būs pirmā reize, kad viņš naktī, tumsā brauks pa nepazīstamu, līkumainu un kalnainu divu joslu ceļu, kur maksimālais ātrums ir 90 km/h. Un nekāda vizināšanās pa Mūksalas apli vai Maskačku tur nepalīdzēs. Es domāju, ka tas būtu bijis mazāk bailīgi un vairāk droši, ja es būtu varējusi atslābt, un man galvā nebūtu tā balss, kas visu laiku raizējas par to, ka es cilvēkus aiz sevis kavēju un tāpēc izraisīšu avārijas situāciju, viņiem mani apdzenot, un ko es vispār lienu uz ceļa, ja nemāku šitā droši braukt. Generally es braucu pārāk ātri savām prasmēm un biju nestabila uz ceļa. Ir jāiemācās pohuj par šo, kamēr neesmu stabils braucējs. Visā besīgā posma garumā tāda mašīna, ko kavēju gan bija tikai viena, toties atpakaļceļā man pa priekšu brauca, kāds ļoti nedrošs rausītis.
Ļoti jāuzteic tāspuses fauna- pelēks kaķītis pār ceļu skrēja pa gājēju pāreju, bet atpakaļceļā lapsis stāvēja pie ceļa un gaidīja, ka es pabraukšu garām.
Visā visumā spriedze bija pamatīga, pēc vienpadsmitiem biju mājās, iegāju dzīvoklī un sajutos kā dzērusi, lai gan, protams, nebiju. Un vakar arī atnākot mājās aizmigu šešos.
Toties pēc tam pa dienu, braukt pie mammas un pa pilsētu likās tik viegli, taisnas līnijas, visu var redzēt, mazi ātrumi, izcili.
Tā rūdījās tērauds. Jebšu, runājot kapteiņa Amerikas vārdiem- but did you die?!

Terapeite pirmajā tikšanās reizē teica, ka es atstāju silta cilvēka iespaidu. Un es nevaru beigt par to domāt. I've been called hot, bet that's not the same, hehe. Es sev ar visu ko saistos, bet ne ar siltu, es jūtos pārāk tīģerīgi lecīgs un ar asiem stūriem, kas nav slikti. Vienkārši- citādāk.
Vēl man ieteica aiziet pie psihiatra un noskaidrot, vai man nevajag medikamentozu palīdzību ar ikdienu. Man liekas, ka šobrīd nevajag, turos šobrīd pie savām mazajām lietām, joprojām ir inerce iet ārā, gatavot ēst, gribēt lietas. Bet vispār man ir bail, ka es tur aiziešu un tāds grumpy onkulis man teiks- akdies, bet ko Jūs šeit esat atnākusi, Jums taču viss ir kārtībā, Jūs vienkārši esat ... es nez, slinka?! Vai ka šis ir human condition un tā ir un vienmēr būs un nekas nebūs citādāk, tā ir tā pieaugušo dzīve, nevis depresija, ja! Get over it!

Citās ziņās dīdos un dricelējos par to, vai man nākamnedēļ vakarā vajag braukt uz Mālpili skatīties Kalendārs mani sauc. Es ļoti gribu redzēt izrādi, bet es neesmu droša, ka manam pirmajam garajam braucienam jābūt tumsā, uz nepazīstamu vietu, pīķa stundā. Es gan varētu braukt agrāk un tad sēdēt mašīnā VISAS stundas līdz izrādei. Hmm, hmm, vispār laba ideja, jo pietiktu jau ar stundu agrāk izbraukt. Ha, fuck yeah!

Man ļoti patīk šis gaidīšanas laiks, kad pavisam, pavisam drīz būs pavasaris, sapņot par to kā es saulē sēdēšu hamokā, vedīšu puķu stādus balkonam (ko droši vien nedarīšu, bet man patīk sapņot par zaļu balkonu), kā saule spīdēs acīs, kā es no rītiem braukšu peldēties jūrā. Nu labi, man vienkārši patīk sapņot, not much into that šeit un tagad :)

Šodien man sanāk domāt par to, cik nepietiekami novērtēta ir sajūta, ka vienkārši vari atnākt mājās un pagatavot sev vakariņas, kas sastāv no vairākiem produktiem, no kuriem neviens nav kaut kāds junk food. Un te es nerunāju par to, ka mēs pietiekami nenovērtējam to, ka mums ir mājas, kurp atnākt, vai produkti, no kuriem pagatavot. Nedz arī džadžoju visādu procesētās pārtikas lietošanu. Tie ir pavisam citi stāsti, daudz skumjāki. Es tiešām nevaru aprakstīt, cik laimīga jutos, ka man bija enerģija/motivācija/griba pēc dienas pie mammas, atbraukt mājās un pagatavot sev ēst, nevis atnākt mājās, ierāpties gultā un stundām pazust telefonos.
Es nezinu, kas man kaiš, bet pilnīgi normālas, parastas lietas ir retas, bet dara mani tik ļoti laimīgu.
Es zinu, ka nevajag raidot citu nelaimju stāstus. bet man ir sajūtas, ka mammas lauztā roka un aiz tā- mana daudz izteiktākā iesaiste "mājas dzīvē" ir darījusi kaut ko labu manai psihei. Es zinu, ka tas ir daudzu apstākļu kopums, bet es esmu novērojusi, ka mani ir nepieciešami tādi last push, lai spētu atgriezties kaut kādā nebūt dzīvē. Un man liekas, ka īsti dzīva es neesmu jutusies kopš 2018.gada rudens.
Es esmu iemācījusies ļoti daudz ko, un būšana mammas mājās ir kaut kāda stipri vairāk šeit un tagad sajūta. Ziemassvētkos vakarā stāvēju ārā pie kompostkaudzes un sapratu, ka ļoti ilgojos pēc mājām prom no Rīgas. Gribu naktīs iet ārā dārzā, skatīties zvaigznēs, gribu pieskarties zālei, skatīties kā plaukst lapas, izplaukst pumpuri, zied zāles un nezāles. Un skaldīt malku, ak dies kā man patīk skaldīt malku. Un braukt ar mašīnu. Es joprojām netieku pāri tam pārsteigumam, ka man ir tiesības, un es varu paņemt mašīnu, iemest grabažniekā fixi un braukt, kurp vēlos. Pavasarī ceru būt tik ļoti satrenējusies braukt viena satiksmē, ka varēšu braukt uz Chinawoman Cēsīs. No visa ir bail, un nekas nesanāk labi, skaisti vai pareizi, bet kinda that's life, mazā.
Es esmu iemācījusies ļoti daudz. Vairāk sadaļā Justies kā sadaļā Zināt. Bet zināšanām mums ir enciklopēdijas un interneti, lai justos mums ir spītīgas smadzenes, kuras sabotē jebkādu MĒS NEKAD TĀ NEESAM DARĪJUŠI iespēju.
es bieži jūtos skumji un vientuļi, un fucking apjukusi vai nepareiza, bet it kinda feels right. Mēs pamazām iznistam tuvāk virsmai, kļūst labāk.

es mēģinu uzrakstīt atskatu uz pagājušo gadu, bet nekas jēdzīgs negrib rakstīties. Es nomainīju darbu, noliku tiesības, satiku cilvēkus, redzēju lietas, kuru tur nebija un vēl skaidrāk ieraudzīju lietas, kuras bija gan. Daudz gāju vienatnē pārgājienos, maz braucu ar riteni, bieži kritu no riteņa, iemācījos skaldīt malku, turpināju satikt cilvēkus un iet no viņiem prom. Pirms vēl sākās pelēks un tumsa, pāris nedēļas nogales pavadīju pie zirgiem. Pazaudējos. Nemeklēju to, ko pazaudēju. Mēģinu aprast ar new life new me. Jo tas ir vienīgais kā es varu aprakstīt to sajūtu, kad apkārt nekas vairs neliekas pazīstams. Viss ir jauns un tikko aizsākts. Pietrūkst mierinājuma sajūtas.
Pēc aiziešanas no darba, es noteikti esmu atguvusi kaut kādu daļu spēka saņemties un iet darīt lietas, ko man gribās. Bet tas vēl ir uphill battle.
Šogad es gribētu daudz vairāk pavadīt laika ārā, pļavās, mežos, dārzos, pie ūdens. Es gribu savu mazo mājiņu ārpus pilsētas ar dārzu un 3 ābelēm. Un vakaros skatīties zvaigznēs ar minimālu gaismas piesārņojumu. Es gribu, lai man būtu spēks un motivācija dzīvot. Es esmu nogurusi būt nogurusi. Šodien uzrakstīju terapeitei par pieņemšanas laikiem, es ceru, ka ar šo visu vēl kaut ko var darīt.
Vienīgā praktiskā apņemšanās man ir katru dienu pieskarties zālei. Un whatever it takes to feel better- kaut vai mazas muļķības no instagramiem

Man ļoti noderētu uzšāviens pa pakausi un teksts par to, ka šis nu gan bija maksimāli stulbi un WTF dude, nah tā bija jādara?! Reizēm iekšējais bērns ir mazs stulbenis un there is no crime in admiting it