Šogad bieži jutos laimīga un truly at peace. Laikam arī gads, kur visvairāk laika pavadīts vienatnē, bet būsim godīgi, šī es bija 10 gadus nesatikta, un viņa ir awesome kompānija.
Vasara uz balkona un dzīvokļa iekārtošana bija ļoti laba sajūta, nezināju, ka tas var radīt tik daudz prieka un lepnuma. Prieks, ka neesmu tik neradoša kā likās.
Braukt ar mašīnu un izstaigāt takas savā nodabā bija brīnišķīga brīvība. Tagad tik jāsaņemas nakšņot vienai mežā. Pats svarīgākais man ir- deglītis, lai uztasītu rīta kafiju, pārējai sekos.
Ļoti izjutu mīlestību pret saviem draugiem un to, cik ļoti man ir ar viņiem veicies.
Joprojām dzeru par daudz. To gribu mainīt.

Cilvēki is what makes this life worth living. Šodien visu dienu smaidu.It kā nekas tāds, bet iekšā ir siltums. Ne ar ko nesajaucamais "mīlu" siltums.

Nākamgad martā iešu uz Yann Tiersen. Mūzikas plāni ir jauki plāni

It's only faith if you want it to be

Šlāpina balsī galvā visu laiku skan "tikai manā Gazas sektorā ir miers"

man vajadzētu braukt uz veikalu pēc krāsām, bet Uldis apgūlies blakus. Kā lai kaut kur tiek ?!

Kas tas ir, ka otrdienas vienmēr ir tik meh dienas! Pat pirmdienās ir foršs uzrāviens un sanāk iet un darīt. Bet otrdienās kā tāds nomākts pūpēdis, ārā neies, neko negribēs, būs bēdīgs. We fuck you too!

paskatījos Baltijas pērles repertuāru, tur kaut kāda nostaļģija par aizejošo laiku, pilnīgi cita veida kino kā tas, ko mums piedāvā RIFF un mazie festivāliņi. Nebaidos vārda- neaktuāls kino. Bet varbūt, ka kaut kam tādam arī jābūt.

Biju domājusi, ka šīs būs besīgas brīvdienas, bet šīs izrādījās vienas no jaukākajām vasaras brīvdienām. Un nekas jau tāds nenotika, es vienkārši jutos un biju, un tas arī viss

Mašīnas (un gan jau arī sieviešu, sad lol) tiesības un antidepresanti ir padarījuši manu dzīvi tik daudz labāku. Un tieši šādā secībā.