es ļoti labi zinu, ka daļa no šī visa ir manas pašas vaina, un ka jūtas un sajūtas atšķirtos, ja regulāri pēc darba un brīvdienās brauktu ar riteni un skrietu. Manam veselajam saprātam ir nepieciešamas kustības

ik pa brīdim iznirstu, no vietas, kur esmu ieniris. Pagājušajā nedēļā veselas 2 dienas jutos kā es pati. Šis ir dīvains mēnesis. Gan ar Slovēnijas mācību brauciena transcendentālo (mehehe) pieredzi, gan ar iemīlēšanos. Jūtos ļoti apmaldījusies. Citējot un pārfrāzējot stāstu, kas nav mans- "Vai man maz ir intereses?"
Es jūtos ļoti nogurusi. Ne fiziski, bet galvā. Visu laiku pārmaiņas, tas nav priekš manis. Es tomēr gribu pierast pie world as I have it now. Pirms atkal kaut kas mainās, un man ir jāpārslēdzas.
Visādas lietas par sevi uzzinu, piemēram, tad, kad ir ļoti, ļoti labi, Tu nāc mājās un vienā brīdī Tevi pārņem apjausma, ka noteikti, noteikti ir noticis kaut kas slikts. Vai tūlīt notiks. Labi, ka vairs nav tik labi, un nav jāraizējas par to, vai man tūlīt nezvanīs, ka kāds ir miris jebšu atnākšu mājās pie vaļā atrauta loga, kur vējā plivināsies aizkars un Uldi nekur nevarēs atrast. Es esmu ļoti radoša.
Man parasti besī, ka cilvēki bakstās, konsās, tirina kājas you name it, jo nu es easy sēžu nekustīgi (un ja es to varu what's wrong with them vane). Bet Slovēnijā, kur jutos mierīgi un could let myself go es pats vislaik tirinājos un knosījos, nemaz nezināju, ka ikdienā tik ļoti kontrolēju, ko dara mans ķermenis un ka tas nekustīgums man nav kaut kas dabisks.
Un attiecībā uz partneriem man pavisam noteikti ir "tips". ļoti jauks tips. bet es neesmu droša, ka tur klāt nenāk arī one way or another unavailable.

Twitterī ir konts- Vai Baroniela ir gatava?, es savukārt varētu taisīt ekvivalentu- Vai Uldis Pūcītis jau ļaujas sevi glaudīt?

Rage, rage against the dying light

šorīt pēc rīta round-up sarunas darbā par padarīto drusku sajutos kā tāds neattapīgs lūzeris. Un ar to sajūtu nomarinēju kādas pāris stundas. Bet re, nav pat vēl darba 7 stunda, kad viss tomēr ir salikts pa tabuliņām, e-pasti aizsūtīti, lietas noskaidrotas. Šo es pierakstu tāpēc, lai atcerētos, ka arī tad, ja ir nedaudz bēdīgi, visu var vērst daudz maz par labu un izdarīt. Un ka varbūt nevajag varbūt sabrukt nekustīgam zem iamaloserbabysowhydontyoukillme sajūtas (zem tās es plānoju sabrukt pie 100lpp teksta par tēmu, ko nepārzinu)

brīnišķīgs Pītera Broderika koncerts. Pašiem savā gultā, youtube klausoties viņa albumu Partners, laiski mīlējoties un dzerot vīnu

šis ir interesanti. man gribētos izstāstīt. bet es esmu tik noguris no negulēšanas, ka grūti domāt. Ir drusku tā, it kā es būtu gribējusi kaķīti ar varavīksnes asti un gliterotām ausim un... to arī dabūjusi. Diezgan neticami. Pagāšnedēļ prom biju es, šonedēļ viņš- tas noteikti ir tāpēc, lai mēs varētu izgulēties pēc intensīvās kopābūšanas :)

Tik daudz gaismas. Intensīva 7 dienu darba nedēļa. Intensīva 7 dienu vulnerability sajūta. Visi šie jaunie cilvēki. Un drošās vides sajūta, sajūta, ka drīksti pieļaut kļūdas, drīksti ielīst savā telpā, drīksti nākt bariņā. Drīksti būt, kas nu tu esi. Grūti bija tīri cilvēcīgi, jo esmu es, un tie tomēr 25 nepazīstami cilvēki. Šovakar atgriežos mājās pie Ulda un drauga. Un ir nedaudz neticami, ka šis viss man. Gribās arī pierakstīt, ka tagad daudz bezjēdzīgāk liekas iet pie terapeita ar vaļēju brūci, kad iepazīts Solution focused approach. Vairs neliekas noderīgi plēst sevi un izrakņāt, ja var pavisam savādāk.

nevaru izkāpt no sajūtas, ka esmu defektīva, ka kaut manī nav tā kā visiem "normāliem" cilvēkiem, ka manā personībā ir tādi trūkumi, kurus visi, izņemto mani pašu, redz. Es gribu tos ieraudzīt. I must know.

Hehe, atcerējos, ka tinderī iepazinos ar vienu džeku, kurš it kā likās ok, bet krita uz nerviem ar savām apškrūmīgajām dzīves atziņām, bet nu ok, turpinājām sarakstīties, lai gan es uz šo vairākkārt norādīju. Es, viņa vietā, šo saraksti būtu beigusi daudz ātrāk, bet viņam punktu pielika, dziesmu apmaiņas procesā, tas, ka nosūtīju: Janelle Monáe – Django Jane