September 14th, 2018
Šobrīd svaru kausos ir vai nu iet mācīties boksēties vai iet uz terapiju. Un es laikam vairāk gribu boksēties, jo mani pārāk biedē noņemšanās ar sakarīga terapeita un sakarīgas terapijas veida meklēšanu. Man tam nav ne laika, ne zināšanu, ne gribēšanas. Būsim godīgi, es baigi negribu arī iet uz kaut kādām nodarbībām šobrīd. Šobrīd es gribu, lai beidz sāpēt, un es pārstāju būt dzīva.
Otro rītu atkal esmu piespiedusi sevi iet skriet. Bet tas tagad nāk tik grūti. Saņemšanās, ne skriešana.
Daudz jādomā par kāda cibiņa rakstīto. To kaunu, kas neļauj atzīt, ka kāds tevi sāpina. Un ka tas kauns tikai paildzina atrašanos mokošajā situācijā. Es esmu tā darījusi agrāk un daru arī tagad. Tas kauns man ir arī par to, ka esi bijis tik stulbs un lētticīgs, ka esi noticējis, ka kādam varētu būt mīļš un tuvs. Nē, es zinu, ka varu. Bet konkrētajā kontekstā I SOULD HAVE KNOWN BETTER. And I actually know better. It's just that I sometimes want to believe that I am wrong and there are unexpected magic to be found when it comes to significant otters for me too.
Cik gan fucking grūti ir atzīt, ka nē, šis nestrādā. Ka es labprātīgi esmu piekritusi pati sevi mocīt.