šorīt pēc rīta round-up sarunas darbā par padarīto drusku sajutos kā tāds neattapīgs lūzeris. Un ar to sajūtu nomarinēju kādas pāris stundas. Bet re, nav pat vēl darba 7 stunda, kad viss tomēr ir salikts pa tabuliņām, e-pasti aizsūtīti, lietas noskaidrotas. Šo es pierakstu tāpēc, lai atcerētos, ka arī tad, ja ir nedaudz bēdīgi, visu var vērst daudz maz par labu un izdarīt. Un ka varbūt nevajag varbūt sabrukt nekustīgam zem iamaloserbabysowhydontyoukillme sajūtas (zem tās es plānoju sabrukt pie 100lpp teksta par tēmu, ko nepārzinu)