...where I intend to live as a goat

Šodien balss no pagātnes. Kaut kad ļoti sen es esmu tā jutusies. Šis ir kaut kas ļoti pazīstams. Bet es nevaru izlikt pirkstu tai sajūtai, nevaru nosaukt to vārdā un nevaru arī atcerēties, kad tas ir bijis. Droši vien kaut kur starp filozofu pirmo kursu un Igaunijas beigām.
Bezgala brīnišķīgā pasniedzēja šodien atgādināja par sērām. Lasīja Batleri. Un kaut kas sakustējās. Kaut kāda atskarsme par to, ka es līdz galam neesmu izdomājusi vai sapratusi kā mainos es un mana dzīve pēc māsas nāves. Man ar sevi nav closure. Un es nekad arī neesmu mūvojusi tālāk. Visbēdīgāk ir, ka šī doma par to, ka vajadzētu tikt ar to galā, noslēgt mieru ar to, pāries pēc nedaudzām dienām, varbūt pat rīt no rīta es vairs neatcerēšos un nesapratīšu to, ko atskārtu.
Es vairs nezinu, kas es esmu, neprotu autentisko sevi. Visu laiku ir sajūta, ka performēju, performēju pat sev vistuvākajiem. Kustība ir vienīgais, kur jūtu kaut ko no sevis. Pēdējā laikā bieži pieķeru sevi pie domas galvā, ka patiesībā es sev nemaz nepatīku. Un lai saprastu jaut ko par sevi, man ir sajūta, ka jāiznīcina viss esošais. Nedaudz kauns no šādas patētikas savā vecumā, cik ilgi var meklēt sevi un pielaikot lomas.Es jūtos ļoti nepiemērota būt ar citiem cilvēkiem, tik ļoti out of place un neiederīga.