man reizēm liekās, ka es deep down inside zināmā mērā gribu, ka pret mani izturas, ne gluži slikti, bet... Ar to es gribu teikt, ka man vismīļākie cilvēki ir bijuši cilvēki, kas ar savu rīcību bieži man likuši skumt.
Tālāk par šo teikumu netieku, jo viss, ko rakstu liekas muļķīgi.
Ar to es gribu teikt, ka randiņi, ziedi, pikniki un būšana man blakus, paldies nē, lūdzu ļaujiet man ilgoties pēc man pagrieztās muguras.
|
Posted by: vakardienas (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} vakardiena) Posted at: October 18th, 2018, 10:55 am
|
|
tā pagrieztā mugura nav spēcīga rakstura pazīme, bieži cilvēki savādāk nemāk, un tas nav nekas tāds, ko es apbrīnoju, tā es arī māku nemācēt.
|
Posted by: Nestandarts (
heishy) Posted at: October 18th, 2018, 11:19 am
|
|
Tā ir nemīlestība pret sevi. Tie, kas uzgriež Tev muguru ir Tevis projekcija.
Vispirms jāiemācās visu mūžu pavadīt ar sevi, lai spētu to darīt ar citiem.
|
Posted by: Sukubs (
summoned) Posted at: October 18th, 2018, 11:22 am
|
|
Eh, mazliet zināmi, par laimi, puslīdz izdevies no šī "izaugt" vai vismaz ievirzīt puslīdz saprātīgās sliedēs.
Lai gan, vēl jau var gadīties, ka esi, ahem, litromantiķis (smieklīgi censties latviskot Lithromantic).
Tāpēc, ka tikai cilvēki ar spēcīgu raksturu ir spējuši tev uzgriezt muguru, īpašība ko tu slepenībā apbrīno.